| Jun. 28th, 2013 06:23 pm man nekad nav bijušas problēmas sarunāties ar vīriešiem. arī ne tad, ja man vīrieši patīk. arī ne tad, ja es šos vīriešus uzskatu par reti stulbiem. varbūt reizēm mazliet, ja uzskatu šos vīriešus par neparasti gudriem, nu tā kājiņu trīcēšana, ka tūlīt būs kauns pa visu ģīmi, labāk laikus bēgt.
bet visgrūtāk sarunāties ir ar mazpazīstamām sievietēm/meitenēm, kuras man patīk. gandrīz neiespējami.
zināt par ko es visbiežāk domāju, runājot ar meitenēm? kur skatīties. vai skatos par daudz acīs vai par maz. vai skatīties kreisajā vai labajā. un zaudēju sarunas pavedienu. un, ja viņas iztur šito jampampiņu, kas esmu es, līdz brīdim, kad, teiksim, mēs esam bijušas spiestas sarunāties vairākas stundas, reizēm viss atkal ir normāls.
bet parasti jau neiztur.
vienīgā iespēja, iespējams (iespēja, iespējams, jei)- kaut kā izvairīties no tām pirmajām stundām. piemēram, a., mans absolūtais dārgums, viņa ar mani iepazinās šādi:
es ienesos virtuvē, nolīmējusies ar mazām sirsniņām, bija 13. februāris, biju noņēmusies ne pa jokam dabūt visu sevi kadrā, bet nebija statīva un biju gana izmisusi, lai vienīgajai latviešu meitenei teritorijā palūgtu sevi nobildēt.
un tā mēs sākām draudzēties. un tā viņa mani atceras. to savādo meiteni, kas koju gaitenī novilka krekliņu, iespieda viņai rokā fotoaparātu un lūdza palīdzēt uztaisīt apsveikumu savam toreizējam boifrendam.
un kaut kā iepazīties puskailai tomēr ir daudz dabiskāk. nevis runāt par laiku. 6 comments - Leave a comment    |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}