as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

"blaģ, xperia, bļag, bļaģ!" izklausās pēc sajūsminātas luncināšanās ap uzraktu kaulu. man arī patīk autobusi ar komiski lēnajiem internetiem, neparedzamajiem personāžiem un ceļmalas skatiem. vienīgi vakaros un citās tumsas situācijās man tur ir šausmīgi bail, turklāt bail daudz konkrētāk nekā lidmašīnās, bail sekojot pagriezieniem un pretīmbraucošajiem auto, nevis bail no paša bezpalīdzības stāvokļa kaut kur virs mākoņiem.

(Reply) (Thread)

pēc nu jau vairāk kā trīs stundu ieklausīšanās esmu secinājusi, ka telefons vairāk ir tāds kā centrs, ap kuru rinķo saruna un vēlāk arī pa ceļam dzimst pati sarunas būtība.
piemēri: bļaģ, nu runā,bļaģ, ātri, es jau bļaģ,šodien pizģec daudz kredīta, bļaģ esmu iztērējis.
bļaģ, es tevi ,bļaģ, nedzirdu, runā runā telefonā, bļaģ.
vai
bļaģ, ko tev atkal vajag, man ahujec kā pīpēt gribas, bļaģ, šitas, bļaģ, telefons arī čakarējas.

kaut kā tā.

bļaģ ir vairāk, man slinkums tik daudz rakstīt. bet baigais zvēriņš. ar visu to zilo aci.

man gan. lidmašīnas bailīgākas. tādēļ, ka autobusos man ir ilūzija, ka varbūt man būtu vismaz kaut kāda iespēja pacīnīties par to vārgo dzīvībiņu, apzināti vai neapzināti, bet lidmašīna būs bums un viss, es pat nezināšu, pēdējais, ko zināšu būs bailes. man laikam gribas pēdējo zināt, ka bija veltīgi baidīties.

(Reply) (Parent)