as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

man ir ļoti viegla galva, kad izkāpju no autobusa. brīdī, kad aizveras durvis, saprotu, ka ne tikai galva. bet cilvēki ir labi, caur mazītiņu spraudziņu pasniedz datorsomu. pirms pagūstu aptvert.

veikalā pamanu, ka laša gabaliņi kļuvuši vēl par eiro lētāki, tas ir fakts, ko atcerēties, fakts, kam nav nekādas lielas nozīmes, varbūt tieši tāpēc apgrābstu to no visām pusēm, lai secinātu pašsaprotamo- nekādu lasi man nevajag. man rokās ir tikai ledustēja, kad eju pie kases, tādēļ palieku neizpratnē par sievieti, kas mani izveicīgi apdzen, lai piekļūtu kasei pirmā- viņas ratiņi ir piekrauti līdz augšai. viņa izskatās neapmierināta, patiešām neapmierināta jau sen, grumbas un rieviņas izceļ neapmierinātību, kas nu jau vairs šo seju neatstās nekad. viņai ir maza meitenīte, viņai arī ir ledustēja, bet māte izrauj no rokām, mazajai meitenītei nebūs ledustējas. viņai toties ir futbolbumba un drusku raupji vaibsti meitenītei, jā, tādas mātes droši vien iemāca spēju aizstāvēt sevi visai atlikušai dzīvei.

man nav sīknaudas, tāpēc pieklājības pēc paķeru jogurtu. nepatīkami maksāt ar karti tikai piecdesmit centus. jā, zinu, ka visiem vienalga, bet tik un tā- kaut kā nepatīkami.

ir karsts, bet cilvēki nav pieraduši. visi vēl jakās. eju gar žogu, pie vārtiem guļ divi mazi suņuki, un smaržo pēc... es minētu, ka pēc jasmīniem, bet ja godīgi, tie varētu būt jebkas. mājai ir maza terase un absolūts klusums apkārt. mirkli aizņemties tās mājas dzīvi, sēdēt terasē un dzert kaut kādu dzērienu no lielas stikla krūzes, tur noteikti būtu citroni un ledus, par neko citu nezinu, vienkārši sēdēt, tā kā var sēdēt tikai vasarās, peldot kaut kur domās, tajā sapņainajā miegainībajā, kad saule baksta degunu, un mazas nomoda fantāzijas nomaina viena otru un grimst nebūtībā. bez īstām domām, tikai ledus šķindoņu.


mums nepieder visas pasaules laiks. to var atkārtot vairākkārt, tāpēc vien tā nebūs mazāk nepatiesība. pareizi ir, citādi lietām zustu nozīme. tā vietā zūd pašas lietas, neizbēgami un tomēr neaptverami.

un man gribas būt citur. tajā pagalmā, kur vidusskolā visi pīpēja, būt pavasarī un astoņpadsmitos un ar vienu no ievām ēst tās jocīgās apaļās vafelītes no tā veikala, kur mazgadīgajiem pārdeva alkoholu, vai kaut kur uz ūdens, ceļā uz, ceļā no, vienā no sākumpunktu apziņām varbūt. ne te, kur tu īsti neko vairs nevari un negribi kontrolēt, tikai dīvaini apzinies, ka, iespējams, tieši šī ir dzīve, šī beznozīmīgo detaļu virkne, kas slīd gar acīm, kur tu pati esi beznozīmīga detaļa citu acīs, mūžīgs aplis, kas pēkšņi apraujas.

nekad nebija gribējies dot tik daudz, saņemot pretī tik šķietami maz. bet vistrāpīgāk un skarbāk par tādu muļķošanos allaž ir teikusi māte: "tev kāds prasīja?" nē, mammu, nē, neprasīja, protams, vainīga.

galvā kārtoju atmiņu kolāžas. nekādu specifisku atmiņu, drīzāk sagramstītu, bet es vairs nespēju izdomāt, vai tā maz ir bijis. šādi gan ir bijis. apziņa, ka īstenība ir pagalam neīsta, ka nav ne jausmas, kas ir kas, varbūt vienaldzība un apmulsums un nogurums ir viens un tas pats, varbūt tas ir gluži, kas cits, kā lai es zinu, es vairs neko nezinu, tā ir drošāk, šeit neviens neko nevar saplēst, nekas nav tik svarīgs. ērti, gandrīz vai silti, kāds teica. kā iemigt sniegā, kāds reiz teica.