as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

pirms sešiem gadiem, kad sāku šeit rakstīt, es jutos izteikti stulbāka par visiem un diezgan loģiski vainoju savu jaunību. vai vismaz diezgan nespējīga komunicēt tajā pievilcīgi sarkastiski asprātīgi neloģiski loģiskajā un absolūti šarmantajā manierē, nu ir tak viens vienīgs "īstais" cibas runasveids.

man liekas, es viņu bezgala neveikli mēģināju imitēt. man piemīt pārāk pārspīlēta tendence uz atklātību, mana mazā māsiņa var mani apčakarēt ar vienu un to pašu joku jau piecus gadus un es nekad dzīvē neesmu bijusi tik pārliecināta par savu viedokli, lai viņu nevarētu apgāzt ar vienu trāpīgu argumentu.

atvieglojoši ir tas, ka nāk visādi jauni cibiņi un mokās, kamēr uzķer pareizo tonīti, un tad viņi piedalās diskusijās un man par milzu pārsteigumu izklausās "veci", nu vismaz no tā deviņpadsmitgadīgā skatpunkta. un tad no malas ir drusku nostaļģiski smieklīgi.

sliktā ziņa. es vēl aizvien jūtos izteikti stulbāka vienā vai citā jomā par lielāko daļu no tiem, ko lasu (varbūt tas liecina par labu gaumi, jo dzīvē man tiešām liekas, ka apkārt vieni vienīgi mudaki), vēl aizvien mēdzu piesardzīgi attiekties pret man teikto, ja nu es nokavēju ironiju, jēziņ, ko tad? es vēl tagad atceros tās šausminošās reizes, kad sajutos stulba. nē, nē, labāk ar cibu nestrīdēties.

mulsinošas ir tās reizes, kad secinu, ka kāds tomēr runā tīrās muļķības. nē, nē, es vēl neesmu tik liela, lai aizrādītu, es sev saku. es to darīšu netaktiski un tieši, un, ja man kaut ko teiks atpakaļ, es aiziešu stūrītī raudāt, nē, nē, es vēl neesmu tik liela.

šokējoši savukārt tas, ka tie, kas bija par mani vecāki pirms sešiem gadiem, vēl joprojām ir. bummer!

jā, protams, muļķības. kāju pirkstu daudzums, ko es atdotu, lai būtu par kādu gadiņu jaunāka, jo dienas jo pieaug, un kādā tālā drūmā dienā tā tak būs vesela kāja, bet ne par to es runāju.

par cibu. būtu jauki, ja šī šo ilgo un konstanto attiecību slavināšana nestu kādu apaļu numuru, bet nē, trīstūkstoš simtpiecdesmit seši, nekādas jubilejas. vienīgais iemesls, kāpēc aizdomājos, ar visu to nedzīvošanu latvijā teju visas manas cibas garumā, sakarīgie taustāmie latvieši manā dzīvē ir saskaitāmi uz roku un atlikušo kāju pirkstiem. bet cibā viņu ir drusku vairāk. ieskaitot tos, kuri sejā redzēti, bet nav īsti aptaustīti, bet tik un tā. jokaini.