| Dec. 15th, 2011 03:54 pm svētku sezona ir klāt. oficiāli par to liecina visaptverošas nepamatota nīgruma lēkmes. jāpārlasa tas stāsts par trollīšiem muminiem, kur viņi izlemj līdz pavasarim sapņot, bet nejauši uzraujas uz ziemassvētkiem.
nīgrums ir kaitinošs. visādi sarkasmi, cinismi un citi ismasmi. pret meiteņu vizuālo neprasmi neizskatīties smieklīgi, pret vīriešu verbālo neprasmi darīt to pašu, pret visa pastāvošā bezjēdzīgumu, pret laiku, bet galvenokārt pret sevi. irgoties par to, cik viegli nolikt. un cik neiespējami pacelt.
šajā laikā atbalsta punkti ir tik iluzori.
un visādi feiki smaidiņi, kas patiesībā ir tikai atņirgti zobi.
"rokenrola laiks ir tik ļoti pagājis," ir vienīgais, ko spēju iedomāt, autobusā lasot par kāda fantāzijām. un vēl pirms pāris nedēļām, kad mēs gribējām tradicionāli ieklausīties stairwayā to heaven, aplauzāmies.
ja kaut kas vispār spīdētu, tas, iespējams, būtu zelts.
""himna skumjajām maukām" ir tukša," raksta. i. sasmejos. liktenis tāds.
bet viena lieta paliek nemainīga.
... there's a feeling i get when i look to the west, and my spirit is crying for leaving.
bet nu portugāļu valodas skolotāja dienvidnieciski pārpriecīgi spiedz, ka šodien jādzied ziemassvētku dziesmiņas. un diesaviņu. tad dziedāsim arī.
let's pretend it's christmas and we... shit. pazudusi pati savos citātos. 2 comments - Leave a comment    |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}