as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

tiklīdz puika prom, skuķīši kļūst tik paredzami garlaicīgi.
ņinočka mani pavelk aiz piedurknes un saka: oi, ja tu zinātu kāda viņam draudzenīte režisore. tāda nimfete, bezgala skaista, ar cigareti iemutī un absolūtu apsēstību ar stāstiem par seksu. bet forša. pilnīgs sapnis.

un man ir jāsmaida. jo puika, protams, ir talantīgs līdz miršanai, ar tādu cilvēkizjūtu un tādu kaislību acīs, ka bail.

un tomēr.

viņam ir tādi jocīgi izspūruši rudi mati, un katru dienu viens un tas pats džemperis, ar tādu oranži šaušalīgu vecmāmiņadāmadatu rakstu.

un tad ir francūzis, tas ar dzeju.


pārrakstīju vienu tekstu, spļaudījos un nomurmināju aizliegtu frāzi. "varbūt man nav talanta".
un viņš nedomājot pateica: nekas, tu tāpat esi burvīga. ar savu skaisto sejiņu, ar savu pasaules uztveri, ar savu neparastumu.

kopš tās reizes es ar viņu neesmu runājusi.

kas, protams, viņu, nabadziņu, tagad padara īpaši neatlaidīgu.

meitenīga dumpošanās pret savu meitenīgumu.

bet, jā. vīrietis, kurš var valkāt katru dienu vienu džemperi un dabūt smukāko meiteni ciemā, tas ir kaut kas.