as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

vēl aizvien ļoti nogurusi. ejot lejup, uzskrienu sirmajam simpātiskajam kaimiņam. viņam ir uzvalks un daudz rožu rokās. viņš atslēdz dzīvokļa durvis, nospiež signalizāciju- neviena vēl nav. varbūt viņa jaukā sieva šovakar smaidīs.

veikalā puisis pērk kolu. cik jauki, pirkt kolu, nodomāju, paņemot aliņu. varbūt man arī tā vajadzētu. "un mazo bonīti," saka puisis, gandrīz vai tā kautrīgi.

atpakaļ ceļā aiz muguras iet vīrietis. tīra, ierasta piesardzība. atskatos. viņam rokas pilnas trako dienu maisiņiem. nē, vīrieši ar trako dienu maisiņiem nevar būt bīstami. interesanti arī- diez vai. man drīkst būt stereotipi.

drīz braukšu savā sanktpēterburgas vilcienā, dāmu kupejā. "kultūras vīza" manā pasē. hmmm... kur gan tramvajs nocirta to galvu, kur gan margarita izdomāja, ka viņa vairs nav margarita, ka viņa ir meistara margarita?

un tad mēs aizbēgsim no ziemas, padomā tikai, mēs aizbēgsim no ziemas, un ziema tāpat nesolās būt īpaši auksta, bet pēc tam būs dzidri zils ūdens, mazas košas ieliņas, augļu tirgi un šņāceņu valoda brūnu un līksmu cilvēku izpildījumā.

nezinu, kurš teica par to laimi, ka laimīgs pa īstam cilvēks varot būt tikai mirkli pirms nāves. muļķības. laime nesummējas, citādi tā būtu tikai tāda garlaicīga, racionāla vienība. reizēm es esmu ļoti laimīga, reizēm es esmu ļoti nolaimīga.

nomiršu es tad, kad man būs palicis vienalga.