as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

ieturot tradīcijas, pie kurām itāļu māsķers vakar tika dēvēts par mikiju:
ai, kventin, kventin.

biogrāfiska grāmata mani ir iesūkusi sevī, un es nemitīgi dzirdu frīkaino balstiņu caur kuru iziet kičīgi jukusi pasaules uztvere. iedvesmojoši.

augšstāvā kāds trenējas klavierspēlē, šaistāvā kāds trenējas ieklausīties bobā dilanā, nespējot izprātot vai palikt nomodā, un ja tā- vai ar objektu, uz kura krīt gaisma, vai tomēr ar to, no kura gaisma staro, un drusciņ arī rojs andersons.

un es atkal sāku iedomāties. taustīgi kā pirmoreiz, peldot starp pārāk daudz neskaidrām figūrām, bet brīžiem kaut kas iezīmējas un noķeras. drīz varēšu pieskarties, savādā jušanas maģija.

pārdozēta tēja un pičs savā dienasgrāmatā ierakstījis no vienas puses sirdplosošu tekstu par mīlestību. no otras puses. lai kāds iegaumētu tavu vārdu, ar to nepietiek, pašpietiekamības kompensēšana un atdošanās un mazdrusku egoisma un mazdrusku upurēšanās, jā iekšā jābūt, bet tas nav viss, un - negodīgi- tas pat nav galvenais.

es minētu, ka galvenais ir jāņtārpiņi, bet ko nu Ziedoni kropļot. man nav ne jausmas, kas ir galvenais.