as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

pulsējoši deniņi. telefonprotēze pie auss..klusums, jūra.
padoties skumjām nez kāpēc ir vienlīdz vilinoši un idiotiski.
pēdējā laikā nemitīgi pārņem vismuļkīgākās skaudības.
uz cilvēkiem, kas māk padoties kaislībām, uz cilvēkiem, kas māk pretoties.
uz tiem, kas māk mieru, uz tiem, kas māk nemieru.
laikam jau uz tiem, kas mierā ar sevi.
varētu jel ko oriģinālāku izdomāt.

protams, vajadzētu būt iekšā kustībā vairāk. mazāk aizdomāt un izdomāt. bīstami tuvu pašnožēlai. kāda es brīnumaina, kāda es nevarīga. ja būtu labs karotājs, nebūtu tik traģiski, ka uztveru dzīvi kā cīņu. bet tagad...kurš man atļāva tiesāt visus cilvēkus, no otras puses, kuram tad nav viedoklis... nesen ienāca prātā, ka nemitīgi kaut kā nākas dzirdēt "bet tā vienmēr ir darīts" entās versijas. caur atsaucēm, caur diktātiem. un galva pilna sajukušām mozaīkām, liekas, ka... ja ne, ka zinu labāk, zinu, ka kaut kur planē pareizākas atbildes. vai vismaz interesantākas. un nenoķeras līdz galam, tikai nojauta, ka kādam ir mazāk taisnība kā pašam liekas. un, re, te arī pašnožēlas. cēloņi un sekas.

atvilku pie sevis nensiju sinatru, tagad sapņošu par maģiskajiem zābakiem.

gribas verbālāku, burtiskāku pasauli. bet klusums. jūra.