as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

ā, noskatījos hurt locker. tā vietā, lai pēc oskariem gulētu. un tā vietā, lai tagad gulētu, esmu nolēmusi izteikt savu svarīgo viedokli. man uzreiz ienāca prātā filma zem nosaukuma "lebanon", kas pieder kara drāmu žanram, un ir daudz daudz daudz krutāka.
imdb uzreiz sasien paralēles ar ajami, kas bija nominēta kā ārzemjvalodīgā, bet...ek, es nešaubos, ka jebkura no ārzemjvalodīgajām ir daudz daudz krutāka (hei, no manis sanāktu viens izcils kritiķis. argumentācijas kvalitāte ieper)par jebkuru amerikānisko. khm. gaumes jautājums. un cita opera.
par lebanon, nezinu, kāpēc tā. nav nekā līdzīga, vienkārši visnesenāk redzētā par tēmu. ar metaforiski izcilu tanku sarkanu puķu laukā un daudz izsmalcinātāku dumpošanos pret kara bezjēdzību.
vopšem, man nelikās, ka hurt locker piemistu jebkas tik ārkārtīgi īpašs. un, ja nekas tik īpašs, ta vismaz pēcgarša.
protams, iespējams, beidzot esmu pāršņaukusies filmas, bet vairāk liekas, ka šis ir bijis tāds galīgi tukšs gads amerikāņkino.
slumdog miljonārs ienesa zināmu svaigumu un...daudziem, šķiet, nepatika. atceros sevi sēžam īkšķīšus saspiedusi, lai tik viss beigtos laimīgi. un citādas krāsiņas.
no country for old men bija spēcīga. un atmiņā paliekoša. un sulīga, lai arī cik ciniska.
departed vēl aizvien var pārskatīt un pārskatīt. bez baisi augstas mākslas, tomēr spoži nospēlēta un sacakota.
crash, ja jūs zinātu, kā man patīk crash.

beigšu attīt. bet man tik briesmīgi bērnišķīgi patīk oskari. kā pasākums, kur diženie paklapē pa pleciem vistalantīgākajiem, pa vidam var sabozties, ka ne viss tā kā gribētos, tomēr virziens skaidrs. šogad. šogad, būtu labāk gulējusi.