| May. 31st, 2009 10:54 am vakar es biju muļķīga. un nevis parasti, bet jaunos augstumos. un, velns parāvis, varbūt jākļūst ekscentriskai pa īstam.
cilvēkiem tik liekas, ka man ir vienalga ko kāds padomās, bet es esmu tik hiperjūtīga, ka jau izsenis esmu izkopusi bravūru. un tad viņi saka, ka esmu iedomīga.
interesanti, par ko gan?
man bija deviņi gadi. māte mācījusi, ka, ja tevi aizvaino, izliecies, ka tevi tas neskar, citādi kaitinās vēl vairāk. metode apbrīnojami nerezultatīva versus trīspadsmitgadīgi puišeļi. pārbalinātā mazliet vecākā upuris nr 2 reiz izplūda asarās. viņu vairs neaiztika.
es turpināju klusēt un smaidīt. pēdējā laikā tik daudz plīvuru norauts, tik daudz ilūziju... un tagad es jūtos paralizēta. kam man neglītas patiesības, kam man taustīties pēc vārdiem.
ja es būtu pa īstam es, bez small talk, bez smiešanās par jokiem, kas man nav likušies smieklīgi, ja es atmestu savu tāpat šķībgreizo empātiju...vai mani nomētātu ar akmeņiem? 1 comment - Leave a comment    |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}