as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - January 22nd, 2017

vakar piepūtu 140 balonus, šodien sāp vaigu muskuļi. es nemaz nezināju, ka tādi ir.

-ko tu dari?
-dusmojos.
-par ko?
-es biju tviterī, palasīju šausmīgi asprātīgos komentārus par sieviešu gājienu.
-neej tviterī.
-bet es gribu strīdēties!
-tu zini, ka nav jēgas. nevienu tur tāpat neinteresē pretējās puses argumenti, interesē tikai asprātīgākie veidi, kā norādīt, ka kādam citam nav taisnība.
-un tas vēl ir tikai labais tviteris!
-kas ir labais tviteris?
-burbuļtviteris. nosacīti saprātīgie cilvēki.
-vienkārši neej tviterī.
-labi, es iešu dzīvot tālāk burbulī un skatīšos feministu televīziju.
-nu, lūk!


taču runājot par svarīgo, ja es turpināšu būt slima un mierinājumam iekšu klepošanas ārā starplaikos ēst saldumus, es drīz būšu īsta feministe, jo īsta feministe ir resna feministe, to mēs visi zinām, un, ja mēs to nezinām, tad edijs majors tviterī to ir gatavs mums pavēstīt. toč laikam nevajag iet tviterī. man jau tagad der bikses, kas neder d. viņš visu laiku atkārto "gurni", bet es zinu, ka tie nav gurni, tās noteikti ir manas pasaules beigas.

ak vai, es tikko sapratu, ka nav "he's looking at you, kid", bet ir "here's looking at you, kid". pārlasīšanās dzīves garumā.

ierakstīšu arī te. jocīgi, kā mainās perspektīva, mainoties... well... perspektīvai. nebijis manis vjetnamā, skatoties apocalypse now, nekad neaizdomātos par to, vai tādas ciltis un "mežonīgums" maz raksturīgs vjetnamai vai pa taisno izķerts no heart of darkness, neaizdomātos par mazajiem fona vjetnamiešiem (nez, viņi visi patiesībā filipīnieši?), kuriem piemīt tāds kviecošs primitīvisms, kuriem visā filmā, šķiet, nav neviena teksta, kuriem filmā vispār nav īpašas nozīmes, un arī par to, ka tas, kas 1902. gadā būtu piedodams domāšanā, ir daudz apšaubāmāks 1979. gadā, un pavisam traks 17. gadā, tomēr cilvēki droši vien to tā nebūt neizjūt.

vjetnamiešiem riebjas tā filma. kas, protams, ļoti saprotami. taču sākumā varētu padomāt pavirši- a bet kāpēc, viņa taču parāda baltā cilvēka cūcību un nepārākumu, bet -bulšit - viņa kā reiz parāda to, ka baltais cilvēks tic, ka viņa cūcīgums un viņa ciešanas ir īpašākas, smalkākas un sarežģītākas.

tā ir mana ceļošanas īpatnība, mani absolūti neinteresē redzēt, mani interesē saprast. tā tas vienmēr bijis, tāpēc es emirātos vēlajos padsmit nešaubīgi esmu gājusi līdzi visādiem tolaik aizdomīgiem tipiņiem vārdā muhamedi, tāpēc es parīzē sēdēju ar bezpajumtniekiem pie sanmartēna kanāla un kurināju ugunskurus, tāpēc es nekad neesmu izvēlējusies nesarunāties, bet esmu izvēlējusies neiet iekšā tadžmahalā, neaizbraukt līdz piramīdām, jo tā bija jauka diena lasīšanai, un tamlīdzīgi.

šis kino tūrisms ir īpaši interesants, it sevišķi, ja filma skatās no ierastā lenķīša, bet tu skaties graustu miljonāru mumbajā un diezgan konkrēti sāc tvert, kas nav lāgā.

atgriežoties pie apokalipses. tas ir maigi neērts un maigi iedomīgs lenķis, par kuru atkal var domāt vairākos slāņos. jo arī man piemīt sajūta, ka "es zinu labāk".

kuš, es sev saku. tu neredzi plašāku bildi kā citi. tu redzi citādāku bildi. kuš.