as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - December 17th, 2016

netālu te ir ledus dzērienu būcenis, jāiet pa šauru ceļu gar krāsainu baložu un papagaiļu būriem, gar bērniem, kas līksmi kviec: hello, what is your name?, bet ja tu atbildi, viņi saķiķinās aiz kauna un drosmes, tā it kā būtu kādu rupjību izklieguši, jāiet līdz mazai būdiņai, kur uz vecas tāfeles sarakstītas visvisādas garšas, mūsu ierastā ir kapučīno ar saberztiem oreo, ledus kafija, pavisam ledaina un trekna kā manas ciskas manos ļaunākajos murgos.

un tad vakarā mēs ejam uz vietiņu ar baltiem galdautiem, kur akvārijos spieto un kaujas omāri, nabaga omāri, un pasūtam ko no lētā gala, kādus asus astoņkājus vai vienu no piectūkstoš versijām nūdelēm ar jūras veltēm. īpašnieks noliek smaržkociņus pret pretējo templi un paklanās, kamēr puiši krāmē ārā jaunus omārus un met būros.

kokosriekstu piena saldējumā ir kokosrieksta gabaliņi, man veidojas atkarība. bet tirgū no rīta par centiem var apēst jebko, skanot ķīniešu vaimanmūzikai, ko d. nodēvēja par ķīniešu kantrī.

tēvs ar mazu blondu bērnu guļ šūpuļtīklā, pārvilktu moskīttīklu. viņš ir no jaunzēlandes, nav pārāk runīgs un ceļo kopš jūlija. stīpiņu nemeklēju, tāpat neticu, ka ir stīpiņa. gribas apsēsties viņam blakus un teikt: nu davai, izstāsti. bet viņš lūkojas savā blociņā, viss tāds domīgs un tāls, droši vien viņš ir mazliet jokains, aiz vaibstiem jaušas ta ne skarbums, bet tāda kā piesardzība varbūt.

drīz jāpakojas uz tālo salu, kur baumo par trīsstāvu viļņiem un vētrām, kur baumo par bruņurupuču ligzdām un nevienu pašu cilvēku, cik tālu vien skatiens sniedzas.

izkāmējusī kaķene, ko vakar baroju no šļircītes, lejot šķidrumu mutē, šorīt ir nomirusi. šķiet kaķmāsiņa jau vakar pamanīja, ka atdziest ķermenītis, zvanīja un teica, lai lieku mierā, tik vien kā uzmetu skatienu pirms gulētiešanas, kā viņa nekustīgi skatījās nekurienē, kažokam vēl aizvien izspūrušam no mēģinājumiem iztīrīt visus parazītus un saķepumus.

teicu, ka barošu no rīta, viņa tikai pasmaidīja un teica: baro, baro. bet viņa jau zināja, ka kaķīša nebūs.

tīru pusaklas, infekcijās aizsērējušas actiņas, tīru degunus un tīru brūcītes. procesam nav īpašas jēgas, jo nauda sterilizācijai, šķiet, nevācas, un tepat, kamēr mazos kaķēnus barojam ar feiko pienu, tepat runcis piespiež kaķeni pie zemes un izkniebj, un būs vēl dvēselītes, un sprāgs vēl dvēselītes.

ja viņu nebūtu te, viņus visus... kā to sauc?... likvidētu. bet te viņi cīnās un izdzīvo, tikai dzīvības vērtība netop skaidra. lai glābtu dzīvību, par to dzīvību jābūt gatavam atbildēt. jo plika dzīvība - plika dzīvība rakņājas miskastēs, plika dzīvība rada citas, plika dzīvība nezina, kur likties. tāpat kā šrilankas noskrandušie šuneļi ilgojas mīlestības, te visi sušķīgie, kauslīgie, aklie, punķainie, ēdes sačakarētie (..) kaķēni ilgojas mīlestības. un tev ir tikai divas rokas. un tev ir tikai divas dienas.

jeb kā teica d. - tikai divas lietas šeit besī - urīns un bezjēdzība.

citādi tā ir pludmale, tās ir viļņu skaņas un tie ir kādi divsimt pūkaiņi, visi ziņkārības, mīļuma un bezcerības pilni.

atnesa maisu ar kaķēniem, tagad kaķēni jābaro ik pa pāris stundām. ja es būtu ļoti bagāta, es atstātu daudz naudas sterilizācijai, jo, ja viņi tuvākajā laikā nesasterilizēs viņus visus, tad zeme (jūra?) atvērsies.

pie iepriekšējā ieraksta kāds teica, ka kaķus vajag visus noslīcināt. nē, nevajag, manuprāt, arī cilvēkus nevajag slīcināt, ja vien viņi nelūdzas. šie kaķi galīgi nelūdzas pēc slīcināšanas. tie, kas "lūdzas", tie arī nomirst.

pat žizele, kas nodarbojās ar depresiju un nemazgāšanos, staigāja visa tāda atbaidoša un nosiekalojusies, nē, arī viņa priecīgi ritinās klēpi tev par šausmām. un invalīds Bubbles, kas visu laiku kaujas ar siāmieti, viņš arī nelūdzas. acīs bieži rakstīts. bet kamēr adopciju reits ir viens kaķēns uz divdesmit, ir bēdīgi.

lielākā daļa citu kaķu te ir tik veselīgi, ka šņakst vien.

nē, tiešām, es nedomāju, ka ir nepareizi glābt ielas kaķus. ir stulbi nespēt viņus sterilizēt, bet, ņemot vērā, ka pasākums jauns, es tiešām ceru, ka tas ir laika jautājums.

pa visu šim ierakstam ievēroju, ka ziņkārīgākajam no kaķēniem aizlipusi slimīgā actiņa, gāju iztīrīt. kamēr viņš man košļāja pirkstu, domāju, vai noslīcināts viņš būtu laimīgāks, man tiešām liekas, ka nē. un tagad viņš uz mani skatās divām acīm. tas nav daudz. bet tas ir vairāk par nevienu.

halal komēdijā komiķiem jābūt pārbaudītām un islāmticīgām personām, bet - pats svarīgākais- joki nedrīkst būt pārāk smieklīgi.

trū storī.