| Dec. 17th, 2016 03:45 pm par skumīgo izkāmējusī kaķene, ko vakar baroju no šļircītes, lejot šķidrumu mutē, šorīt ir nomirusi. šķiet kaķmāsiņa jau vakar pamanīja, ka atdziest ķermenītis, zvanīja un teica, lai lieku mierā, tik vien kā uzmetu skatienu pirms gulētiešanas, kā viņa nekustīgi skatījās nekurienē, kažokam vēl aizvien izspūrušam no mēģinājumiem iztīrīt visus parazītus un saķepumus.
teicu, ka barošu no rīta, viņa tikai pasmaidīja un teica: baro, baro. bet viņa jau zināja, ka kaķīša nebūs.
tīru pusaklas, infekcijās aizsērējušas actiņas, tīru degunus un tīru brūcītes. procesam nav īpašas jēgas, jo nauda sterilizācijai, šķiet, nevācas, un tepat, kamēr mazos kaķēnus barojam ar feiko pienu, tepat runcis piespiež kaķeni pie zemes un izkniebj, un būs vēl dvēselītes, un sprāgs vēl dvēselītes.
ja viņu nebūtu te, viņus visus... kā to sauc?... likvidētu. bet te viņi cīnās un izdzīvo, tikai dzīvības vērtība netop skaidra. lai glābtu dzīvību, par to dzīvību jābūt gatavam atbildēt. jo plika dzīvība - plika dzīvība rakņājas miskastēs, plika dzīvība rada citas, plika dzīvība nezina, kur likties. tāpat kā šrilankas noskrandušie šuneļi ilgojas mīlestības, te visi sušķīgie, kauslīgie, aklie, punķainie, ēdes sačakarētie (..) kaķēni ilgojas mīlestības. un tev ir tikai divas rokas. un tev ir tikai divas dienas.
jeb kā teica d. - tikai divas lietas šeit besī - urīns un bezjēdzība.
citādi tā ir pludmale, tās ir viļņu skaņas un tie ir kādi divsimt pūkaiņi, visi ziņkārības, mīļuma un bezcerības pilni. 4 comments - Leave a comment    |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}