as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

netālu te ir ledus dzērienu būcenis, jāiet pa šauru ceļu gar krāsainu baložu un papagaiļu būriem, gar bērniem, kas līksmi kviec: hello, what is your name?, bet ja tu atbildi, viņi saķiķinās aiz kauna un drosmes, tā it kā būtu kādu rupjību izklieguši, jāiet līdz mazai būdiņai, kur uz vecas tāfeles sarakstītas visvisādas garšas, mūsu ierastā ir kapučīno ar saberztiem oreo, ledus kafija, pavisam ledaina un trekna kā manas ciskas manos ļaunākajos murgos.

un tad vakarā mēs ejam uz vietiņu ar baltiem galdautiem, kur akvārijos spieto un kaujas omāri, nabaga omāri, un pasūtam ko no lētā gala, kādus asus astoņkājus vai vienu no piectūkstoš versijām nūdelēm ar jūras veltēm. īpašnieks noliek smaržkociņus pret pretējo templi un paklanās, kamēr puiši krāmē ārā jaunus omārus un met būros.

kokosriekstu piena saldējumā ir kokosrieksta gabaliņi, man veidojas atkarība. bet tirgū no rīta par centiem var apēst jebko, skanot ķīniešu vaimanmūzikai, ko d. nodēvēja par ķīniešu kantrī.

tēvs ar mazu blondu bērnu guļ šūpuļtīklā, pārvilktu moskīttīklu. viņš ir no jaunzēlandes, nav pārāk runīgs un ceļo kopš jūlija. stīpiņu nemeklēju, tāpat neticu, ka ir stīpiņa. gribas apsēsties viņam blakus un teikt: nu davai, izstāsti. bet viņš lūkojas savā blociņā, viss tāds domīgs un tāls, droši vien viņš ir mazliet jokains, aiz vaibstiem jaušas ta ne skarbums, bet tāda kā piesardzība varbūt.

drīz jāpakojas uz tālo salu, kur baumo par trīsstāvu viļņiem un vētrām, kur baumo par bruņurupuču ligzdām un nevienu pašu cilvēku, cik tālu vien skatiens sniedzas.