as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - April 21st, 2016

ienācu vecrīgas kafejnīcā, tur pēc manis uzreiz bekpekeri, man jau liekas, ka vienaudži, bet patiesībā zinu, ka studentiņi. pavisam piedzērušies, noballējuši rītu, kaut ko miermīlīgi un nesakarīgi jokojas savstarpēji.

nostalģija pēc tallinas rītiem, doomed to be together, "oi, bet vēl taču ir prozit končas, mums nav jāatskaidrojas", lost continent un kāpņu telpā zagta ēdiena. pēc rītiem nenosakāmas piederības dzīvokļos, pēc uz asfalta pārkarsušām pēdām, mūžīgas nabadzības, mūžīga reibuma un mūžīga ceļa.

kāda tā ir maucība, ka es vairs nekad nebūšu jauna.

kāds nojauš, vai, ja tagad biļetes maksā rainim jūnijā no londonas biš par daudz, tad visticamāk, pērkot vēlāk a) viņas nokritīsies un būs tikpat simpātiskas kā maijā b) viss būs vēl krietni sūdīgāk? c) nav jālido ar raini, bet X!

episki nejēdzīga vizīte pie ārsta. sākumā klausījos gandrīz ar bažām par to, ka dzert nedrīkst un NEMAZ. tad sekoja visu mākslīgo cukuru izslēgšana, labi, klasika, lai būtu. pēc tam - garšvielas. šai brīdī teicu, ka varbūt vajag kaut kā turēties realitātē, bet viņa īpaši neklausījās, un izslēdza vēl veselu kaudzi lietu, tai brīdī es arī vairs īsti neklausījos, bet tomāti mani nedaudz apbēdināja. un tas, ka smagumus nedrīkst celt un liekties uz priekšu. vai varbūt ar smagumiem liekties uz priekšu, hvz.

vajag nodarboties ar sportu. nu, skaidrs, ka vajag. manā gadījumā ar jogu, jo es izskatoties tāda nervoza. kurš neizskatītos nervozs, ja viņam tikko būtu atņemts viss, izņemot vārītus dārzeņus?

bet. vislabākā daļa bija pēdējā. vajag hobiju. vislabāk tamborēšanu. kaut ko lai rokas aizņemtas un galva brīva.


beigās pajautāja, vai man nevajagot kaut kādas nomierinošas zāles izrakstīt. nolēmu neatjokot neko, un teicu, ka būs jau labi.



*jūs droši vien domājat, ka man uzstādīja diagnozi. ne gluži. jo vispār jau viss izskatoties kārtībā.
** ā, un jaunām un smukām meitenēm vispār nevajagot dzert, kur nu vēl manā gadījumā.