as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

ienācu vecrīgas kafejnīcā, tur pēc manis uzreiz bekpekeri, man jau liekas, ka vienaudži, bet patiesībā zinu, ka studentiņi. pavisam piedzērušies, noballējuši rītu, kaut ko miermīlīgi un nesakarīgi jokojas savstarpēji.

nostalģija pēc tallinas rītiem, doomed to be together, "oi, bet vēl taču ir prozit končas, mums nav jāatskaidrojas", lost continent un kāpņu telpā zagta ēdiena. pēc rītiem nenosakāmas piederības dzīvokļos, pēc uz asfalta pārkarsušām pēdām, mūžīgas nabadzības, mūžīga reibuma un mūžīga ceļa.

kāda tā ir maucība, ka es vairs nekad nebūšu jauna.