as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - April 4th, 2016

man tiešām šķiet, ka atklātība bieži ir stipri pārvērtēta. pie tam - jaukt atklātību (savas dvēseles smalkās ciešanas un to eksponēšanu) ar patiesību, arī nav īpaši gudri. un nesaku es to, kā smalks melis, bet drīzāk kā cilvēks, kas ļoti daudz ir cietis no savas nespējas noturēt muti un cietīs vēl. padsmit gados lepni teicu- godīgums.

bieži tas ir sūda gļēvums. empātijas trūkums. stulbums.

un mīlestība jau vispār tāda trausla padarīšana, bija, nebija, kur palika, kurš zina? es esmu teikusi drausmīgo frāzi, ka nekad neesmu mīlējusi un man ir teikts. un abos gadījumos tā ir tāda otra piecūkošana.

nē,pa īstam melot vajag ļoti reti. lielākoties vienkārši jāmāk paklusēt brīžos, kad gribas kādam sabojāt dienu ar savu līksmo - ja nu mēs te par orgasmiem- : vaimandieniņvai, šis gan bija sliktākais kniebiens manā mūžā.

kā latviski pateikt subtlety? tipa nekad nav izcēlies ar... ko? letonika piedāvā visādas izsmalcinātības, bet es vairāk meklēju tādu maigu ironiju par tēmu - nav izcēlies ar spēju neiebāzt tieši purnā. "diskrēts" ir tuvākais atraktais vārds.

ā, un kamēr mēs par to, ko es nezinu. kā sauc tos telefonus/rācijas/hvz ko, kuros stjuarti/piloti stāsta informāciju pasažieriem?

paldies, gudrā ciba.

vakardien nāves ideoloģijas sakarā piefiksēju kaut kādā dziesmā kaut ko par: lai arī, ko vīrietis tev, meit, apsola, nedari tā un šitā.

visas tās zvaigznes no debesīm mūžīgi nabaga vīrietim jānes, sievietei nekas nav jāsola. dēls varbūt (vai raibi cimdi), bet visādi citādi, sēdi un pieprasi savas zvaigznes.

šie visi sūdi tomēr tik dziļi saknē.

bet to esmu zinājusi jau sen. daudz senāk par to pirmo reizi, kad četras stundas stāvēju lietū, pie aizslēgtām durvīm, lai lūgtu piedošanu. slapja, nosalusi un pārāk bez pimpja, lai tajā visā būtu jebkas romantisks.