as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - November 19th, 2015

es gribētu, lai ar mani biežāk izdara to, ko ar mani tikko izdarīja vitālijs manskis.

kopš brīža, kad ievēroju viņu kurpju veikalā. līdz pat Q&A pēc filmas Under the Sun.

varētu uzrakstīt ļoti poētisku recenziju, tāds plāns ir, bet pagaidām tikai piebildīšu, ka tur vajag pizģec kādas dzelzs olas un pizģec kādu talantu, lai dabūtu gatavu to, ko viņš ir dabūjis. kaut kāda maģija. un- es tiešām gaidīju no tās filmas daudz. bet ne jau... visu.

ak. man bija kaut kas jāieraksta par ausmu arī.

ausma ir ļoti ļoti ļoti skaista filma.

bet baumas par to, ka pakalniņa beidzot izvēlējusies vienkāŗšu un nosacīti lineāru sižetu - tās ir pārspīlētas, līdz ar to - aizdomājos krustu šķērsu, izpētīju visas detaļas, izanalizēju skaņu un prātoju par gaismām.

besī tā skatīties filmas. tādas sekcijas piestāv tikai tam, kas nav dzīvs.

"something better to come"

un pēkšņi vairs nesaprotu, kā. kā viņi to var. uztvert līdz kaulam, uztvert cilvēcīgo un cilvēcisko, tur jau tāpatās dvēselei jābūt sūrstošai dimanta oliņai, bet vēl nodot tālāk, noķert skatienu, just un reaģēt vienlaikus, fucking hell. neatceros, vai kādreiz esmu raudājusi doķenē pirms tam.


pēc tam uzmetās milzīgs nogurums, vēl jāiet uz omāru, noteikti jāiet uz omāru, bet kājiņas vājiņas, nezinu, kas tas ir, nācu mājā, iela tukša, tukša, un tāda savāda sajūta, tu pēkšņi domā, vai iespējams tik muļķīgi pēkšņi nomirt. tikai tāpēc, ka galvā dun, tikai tāpēc, ka tukša iela.

un ja nu būtu jāmirst, tad es aizietu atpakaļ uz lielveikalu, garāmejot ievēroju, ka moetam cienījama atlaide, nopirktu vienu tādu, apsēstos uz bruģa, un lietū viena dzertu šampanieti, skatoties uz garāmejošiem cilvēkiem, vienlaikus priecājoties par visām tām sejām, visiem tiem stāstiem, un ienīstot sevi, ka tā arī nenodzīvoju līdz brīdim, kad mācētu šos stāstus izstāstīt.