| Dec. 4th, 2012 03:50 pm vietējā rimčikā ir tāda kasierīte. skuķis ar taukainiem, astītē sašņorētiem matiem, brillēm, mīlīga begemotiņa proporcijām un visu citu, kas viņu padara par tām meitenēm, kura nespēj būt pievilcīga ne vienam, ne otram dzimumam. pēdējoreiz redzējām, kā viņa no augļu svariņiem tīrīja savas blaugznas.
šodien viņa tur sēž, tāda skumja un neglīta, un redzu, kā viena cita kasiere rupji pagrūž viņu nost no kases, par kaut ko salamā un aiziet. skuķim purniņš noslīd vēl zemāk. tūlīt pēc tam viena no tām enerģiskajām tantiņām uz viņu brēc- ei, padod produktus, nevaru aizsniegt. viņa satrūkstas un liek lentei paslīdēt, lai tantuks var sagrābt savu krējumu. "liels paldies, ka tā piepūlējāties," nošņāc tantuks un aiziet.
uzsmaidu meitenei savu: "varbūt slikta diena, varbūt cilvēki dranķi," smaidu. man gribas viņai dzīvi padarīt nu kaut mazliet labāku.
tad viņa satver manu rimi karti, un slidina un slidina, un nekas nenotiek. paiet minūte, tad viņa bezpalīdzīgi paskatās uz mani: "neiet," viņa saka. un turpina jautājoši skatīties.
"un ko tad lai es daru?" neizturu un nīgri jautāju. viņa parausta plecus. es pēkšņi esmu viens no tiem garāmgājējiem, kas viņas eksistenci padara smagāku. bet tai brīdi skaidri saprotu, ka, ja cilvēki izvēlas būt tie, kas viņi ir, nevis tie, kas viņi gribētu būt, neviens viņiem nevar palīdzēt. tas, protams, ir vieglākais ceļš. nemazgāt matus, jo visiem tāpat riebjos, un apjukuši blenzt pasaulē, it kā gaidot kādu, kas nāks un atpestīs. nekādas piepūles. tik daudz mierinošas pašnožēlas.
mana māte allaž teikusi, ka citi nevar palīdzēt. citi nevar pārveidot. tam es neticu. manī pašā bieži ir tā milzīgā vēlme palīdzēt garāmgājējiem, draugiem, vienalga kam. reizēm tik liela, ka jāsit sev pa pirkstiem. vai tad tev kāds prasīja?
bet. tad ir tādi cilvēki, kā tas kaitinošais āpsis, ko šovasar filmēju. izslīdēt caur dzīvei, sevi šaustot, gaidot atbrīvotāju vai mirkli, kas tevi maģiski pārveidotu, bet ne mazliet nepiepūlēties. aiziet projām, uz citu valsti, pie citiem cilvēkiem, tiklīdz rodas problēmiņa. pārdoma. patiesībā ikreiz, kad jāsajūt, ka tikai paša rīcība varētu tevi glābt. zinu, zinu, arī esmu bēgusi tālāk un tālāk no sevis, un allaž kā šausmīgākajā šausmu filmā no jauna attapusies telpā kopā ar sevi.
tā dzīvot. tas ir tieši tikpat traģiski, kā ik rītu pamosties un sērīgi nopūsties, saprotot, ka, lai arī kā tu gribētu, tev vēl aizvien nav parādījusies stingra vēderpresīte. respektīvi. it nemaz traģiski. smieklīgi. tas gan. 20 comments - Leave a comment |
