as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

kopš man ienāca prātā salīdzināt teātri ar kino, šī doma nedod miera. gribas papētīt, tā lai man būtu neapgāžami argumenti nojautai. nojauta tāda, ka Latvijā kino spēj būt tāds nevienam neadresēts stosteklis, tieši tāpēc, ka vieglāk "neviens jau tāpat neskatīsies" padarīt par "es kino taisu sev". bet tas ir viegli. jo tev nav jāuzlūko tas viens skatītājs, kas žāvājas zālē. tad jāieskatās viņam acīs un jānotic, ka viņš ir muļķis, kas tāpat tikai amerikāņu pīrāgu skatītos.

iespraudums.
 un, ja pirms tam es gvelzu visu to, no dzirdētā un sajūtām, tad forfakseik, aizejiet, pasēdiet tajās LKF projektu prezentācijās. "es gribētu taisīt kino par nāvi. man ģimenē ir nomiruši seši cilvēki. un man liekas, ka lv kino trūkst subjektīva kino par nāvi un vientulību." you go girl. vai pieteikt kā eksperimentālu kaut ko, kas ir vecs un aizmirsts (un jebkuram, kas kinovēsturi kaut nedaudz pārzina, arī labi zināms), jo nevienam nekad nav paticis. ar izņēmumiem, stāv bariņš cilvēku un prasa naudu savam jaunajam vibratoram. turklāt nespēj pat attāli parādīt, ka varbūt tomēr uztver sevi ar humoru. es saprastu komēdijas pieteikumu, kas nebūtu smieklīgs. nesaprotu komēdijas pieteikumu, kur neredzu nevienu mēģinājumu jokot. un tad man jautā, kas manā filmā ir eksperimentāls. ja godīgi- man tiešām liekas, ka "eksperimentāli" būtu vieglāk. it sevišķi, ja kāds atļaujas skaidrot: "manā filmā eksperimentāls būs tas, kad dažos kadros krekls būs strīpains, bet dažos- rūtains." un neviens neprasa par māksliniecisko pamatojumu. tad man jautā, kas manā filmā būs "eksperimentāls", un man jākož lūpā, lai neteiktu kaut ko no dažām versijām, kas man ir ienākušas prātā. "es gribētu, lai dažos kadros aktieri būtu kaili, un citos viņiem varētu saskatīt iekšējos orgānus". "skaņa būs pēcapstrādē pagriezta otrādi. ja cilvēki gribēs dzirdēt, ko mani varoņi saka, viņiem būs nudien jāieklausās". "es domāju uz seta paņemt profesionāļus, un tad visiem samainīt pienākumus. set designeris ņems skaņu, boom operators režisēs, bet šoferis būs pie kameras". bet es klusēju. un skumji saku: "šķiet, ka nekas. man gribētos radīt vizuāli spēcīgu, viegli saprotamu stāstu, kas  liktu aizdomāties." un klusi nodomāju, ka Latvijai tas būtu gana eksperimentāli. "ļoti labi," man atbild, "tiešām labs stāsts, bet ne jau to mēs meklējam". mēs ar r. aizejam iedzert, un runājam par to, ko mums patiktu darīt. pirmoreiz dzīvē jūtos tik komerciāli noskaņota. starp citu, vārds "skatītājs" pirmoreiz pavīd vismaz stundu pirms pirmais cilvēks ir atvēris muti. uzreiz sajūtu siltumu pret čaļiem, kas to lieto.

iesprauduma beigas

teātris. nav stikla sienas. jebkuras rotaļas ar "eksperimentālo" notiek, lai uzrunātu, provocētu, mulsinātu. vienalga. teātris ir māksla. jrt ir pilns ar izrādēm, kuras brīžiem gribas gandrīz vai nosaukt par ģeniālām. zāle ir pilna. izrādes ir gudras. skatītājs līksmo, ka viņu neuzskata par muļķi. un, jā, uzreiz nāk prātā "ziedonis un visums", kur man brīžiem uzkrita uz nerviem daži sekli jociņi, lai paņemtu mītisko "vidējo skatītāju", likās, ka būtu bijis labāk bez. bet štrunts par to, gaumes jautājums. man patika. bet neviens netaisa izrādi, ja zina, ka uz to nenāks. kāpēc? kāda starpība? tukša kinozāle vai tukša teātra zāle? teātra zālē tik viegli var sajust, kāds mauka tu būtu pret aktieriem, pret cilvēku ieguldīto darbu, ja nejustu enerģiju apmaiņu. arī kino ir jābūt enerģijai, došanai, mēģinājumam uzrunāt. īve saka, ka tie, kas tā intervijās saka, tikai koķetē. ja?
bet tad vismaz pārējie no tā acīmredzot mācās.

kad skatos visas jau veidotās filmiņas, kas, protams, ne uz ko nepretendē, daru to kopā ar citiem. vēroju reakcijas, vēroju emocijas, reģistrēju mirkļus, kad otram paliek garlaicīgi. un tieši no šīs vērošanas mācos ko nākamreiz darīšu citādāk. man patīk rādīt savām mazajām māsām. patīk redzēt, vai varu uzrunāt visgodīgāko iespējamo auditoriju.

vai es vienkāršoju? noteikti. bet es palikšu pie savām seksa metaforām un ticības, ka labi- tur jābūt talantam, darbam un milzīgai vēlmei vispirms dot un tad saņemt. un tad kopā- oi, tur var aiziet diezgan dziļi un tālu, tikai jāsāk vienkārši.