as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - November 7th, 2012

un tad viss ir migla un tu esi ezītis
un es esmu mākonis
un tad mēs slīdam viens otram cauri
un nekā jau nav
tikai smaržu druskas uz purniņa

un tad vairs nav miglas
un manis nav
un, izrādās, tu nemaz neesi ezītis
un mēs esam paslīdējuši
tikai tā mazdrusku uz purniņa

varu būt feministiski noskaņota līdz brīdim, kad vīrieši izrādās esam tik kusli, ka nespēj uzdāvināt sievietei puķi. nu da labi, puķe, protams, ir vieglākais veids kā simbolizēt vēlmi iepriecināt, kas pieprasa minimālu smadzeņu un fizisko piepūli, bet puķe ir puķe. puķe ir skaista, sieviete ir skaista, viņas viens otrām patīk.

neko. krievu puikas tikko sajauca durtiņas, dodoties apsveikt vācu sievieti, kurai esot dzimšanas diena. dzirdēju kā pieklauvē, norunā tekstu un aiziet. bļin, cik tā darba, aiziet pēc puķuka, divminūšu gājiens. krievi pie tam taču! eu!!!?

labi, es tā esmu audzināta. aizvien biežāk sāku saprast, ka esmu nepareizi audzināta. mammai uz visiem svētkiem vienmēr bija puķes, rotaslietas (jā, mans tēvs mācēja atrast rotaslietas, kas patiktu manai mātei. viens no daudzajiem pierādījumiem, ka viņš ir pārcilvēks), pa naktīm saklāti brokastgaldi ar mīļākajiem ēdieniem un tamlīdzīgi (un tad es mūždien domāju, ka būs kruta būt pieaugušai sievietei. vispār baigais abloms).

vai arī vīrieši, kas uz svētku dienām nes ziedus kolēģēm. vai vīrieši, kas uzzinot, ka tev ir dzimšanas diena, aizskrien uz veikalu pēc šampja.

un es pat nerunāju par vīriešiem, kas tiešām izdara ko īpašu, kas ķēpājas stundām un dienām, lai tikai izdarītu kaut ko tādu, kas tevi nonestu no kājām. (un vēl trāpa tajā pozitīvajā nonešanas no kājām aspektā. nevis pārbiedē džimu.)

un beigu beigās izrādās, ka foršie džeki uz to teju nav spējīgi, tikai visādi jau desmit gadus samīlējušies tirliņi, kuriem mūžīgi sasvīdušas rokas, tās puķes drebelīgi dodot. jā, es te lieku vienā katlā savus puikas un svešiniekus, bet ideja jau līdzīga, tikai dziļums atšķirās. bet to stulbo puķi tak tik viegli būtu bijis dabūt. bet tad atkal noteikti ir vīrieši, kas nezina, ka ir puķes. noteikti ir pāri, kas dzīvo kopā divdesmit gadus un vīrietis nezina, kādas ir sievietes mīļākās puķes, un neba tamdēļ, ka zeķes daudz adītu. aiaiai, ja es būtu čalis, es laikam būtu baigais tirliņš.

variējot par grāmattēmu, kuras grāmatas, sastāvošas no īsiem stāstiem, jūs man ieteiktu? vēlams tādas, kuras var atrast standarta bibliotēkā, vienkārši labas grāmatas, esmu briesmīgi maz lasījusi žanru.

pašlaik paņēmu pārlasīt čehovu, kortasāru un papētīt bezmozgi. apčamdīju bliksenu, bet nemācēju uz sitiena saprast, vai viņa ir forša vai daniela stīla.

tā vietā paņēmu mazgrēciņgrāmatu, fermīna burvīgo vāvuļošanu par sapņiem un mīlestību.

kā tur pīpšovā reiz teica? tas esot, kā vērot, kā aita mācās rīkoties ar smārtphonu.
jā, kaut kā tā.

varbūt es kādu dienu iemācīšos sevi bildēt tik labi, ka par pašu faktu man vairs nebūs kauns.
nieki. darīt un kaunēties, darīt un kaunēties. tāda daba.

negribas ēst. gribas tempt tējiņas nenormālās devās, piespiest sevi lasīt, piespiest sevi domāt, piespiest sevi darīt.

bet tad uzreiz gribas gulēt. izgulēt cauri rudenim, izgulēt cauri bažām, izgulēt cauri klusumam un pamosties ar sauleszaķi uz deguna.

atzinos, ka man Igaunija patīk labāk par Latviju. tikko. pirmoreiz. tak jaunības maksimālismā nekad tā par Francūziju neteicu, trakums. bet latvieši no malas man sāk izskatīties pēc tādiem nīgruļiem, neizdaruļiem un pašisevsmadzeņupišuļiem, ka Igaunija uz fona liekas ziedoša un dziedoša.

Rīga jaukāka par Tallinu, to gan es kautri piebildu. Bet ja godīgi, tas jau tikai tāpēc, ka man lielpilsētas patīk, un Tallina tāds liels ciemuks vien ir.