as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

varu būt feministiski noskaņota līdz brīdim, kad vīrieši izrādās esam tik kusli, ka nespēj uzdāvināt sievietei puķi. nu da labi, puķe, protams, ir vieglākais veids kā simbolizēt vēlmi iepriecināt, kas pieprasa minimālu smadzeņu un fizisko piepūli, bet puķe ir puķe. puķe ir skaista, sieviete ir skaista, viņas viens otrām patīk.

neko. krievu puikas tikko sajauca durtiņas, dodoties apsveikt vācu sievieti, kurai esot dzimšanas diena. dzirdēju kā pieklauvē, norunā tekstu un aiziet. bļin, cik tā darba, aiziet pēc puķuka, divminūšu gājiens. krievi pie tam taču! eu!!!?

labi, es tā esmu audzināta. aizvien biežāk sāku saprast, ka esmu nepareizi audzināta. mammai uz visiem svētkiem vienmēr bija puķes, rotaslietas (jā, mans tēvs mācēja atrast rotaslietas, kas patiktu manai mātei. viens no daudzajiem pierādījumiem, ka viņš ir pārcilvēks), pa naktīm saklāti brokastgaldi ar mīļākajiem ēdieniem un tamlīdzīgi (un tad es mūždien domāju, ka būs kruta būt pieaugušai sievietei. vispār baigais abloms).

vai arī vīrieši, kas uz svētku dienām nes ziedus kolēģēm. vai vīrieši, kas uzzinot, ka tev ir dzimšanas diena, aizskrien uz veikalu pēc šampja.

un es pat nerunāju par vīriešiem, kas tiešām izdara ko īpašu, kas ķēpājas stundām un dienām, lai tikai izdarītu kaut ko tādu, kas tevi nonestu no kājām. (un vēl trāpa tajā pozitīvajā nonešanas no kājām aspektā. nevis pārbiedē džimu.)

un beigu beigās izrādās, ka foršie džeki uz to teju nav spējīgi, tikai visādi jau desmit gadus samīlējušies tirliņi, kuriem mūžīgi sasvīdušas rokas, tās puķes drebelīgi dodot. jā, es te lieku vienā katlā savus puikas un svešiniekus, bet ideja jau līdzīga, tikai dziļums atšķirās. bet to stulbo puķi tak tik viegli būtu bijis dabūt. bet tad atkal noteikti ir vīrieši, kas nezina, ka ir puķes. noteikti ir pāri, kas dzīvo kopā divdesmit gadus un vīrietis nezina, kādas ir sievietes mīļākās puķes, un neba tamdēļ, ka zeķes daudz adītu. aiaiai, ja es būtu čalis, es laikam būtu baigais tirliņš.