| Feb. 23rd, 2010 05:01 pm tais milzu stacijās, kur vardarbīgu roku vilktas līnijas
iezīmē pazušanas un atdošanās ceļus
ātruma elpa nobrāž tavus piesarkušos vaigus
statiskas ir vienīgi ilgas
atdzisušas kafijas
un piespiešanās otra siltumam
piesūkties liekulīgu atvadu
kas noliedz acīmredzamo
uzspēlētas atkalsatikšanās
it kā viss nebūtu aizstāts
it kā rīti, vakari, bezmiegs
samierināšanās, pavasara tīrīšanas
it kā mēs vēl būtu tie paši
it kā peroniem nebūtu piedzīts pilns cietais disks
it kā tie būtu atrodami pasaules kartēs
starp avīžu stendiem
apjukušas, nevienam nepiederošas personas
tenku virsrakstos meklē atbildi
kur likt aizmirstībai nolemtās stundas
tikai bērni sacenšas ar likteni
pa eskalatoriem skrienot projām
no šurp slīdošas nenovēršamības
tais milzu stacijās
vērot. jauši uzgrūsties svešiniekiem.
atvainoties par svelošu vēlmi
noglāstīt pārejamības
prasto reibumu.
līdz sliedes ielaidīs saknes.
asinīs.
kur allaž pietrūcis dzelzs. Leave a comment |
