as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - November 18th, 2008

pārlasu savu mīļāko grāmatu. varbūt ne simto, bet nu vismaz trīsdesmito reizi. un tā vēl aizvien ir mana mīļākā, aizvien teikumi lasās ne tikai ar acīm, bet arī ar ādu. un sensen pasvītrotie vārdi arī šodien liek spiegt.

haida kungam teicu, lai zvana agri, iesim uz kino. bet ne jau, ne jau, ne jau pirms astoņiem. viņš kā bērns nolika klausuli, kad es nīgri ieņurdējos, ka šitas par traku. klausuli var nolikt arī kā pieaugušais, bet šis bija gadījums, kad viņš pat sajūtas mazliet vainīgs, mazliet muļķīgs, bet kā vienmēr, haida kungam ir problēmas tā sajusties, un viņam ātri jārīkojas, lai... nez. neizsistu sevi no sliedēm.

laikam ir labi, ka vakardiena notika. vissavādākais- tā drausmīgi mirgojošā lampiņa, tā trakā intuīcija, kas pēkšņi liek iedoties iekšā random vietā bez jebkāda pamatojuma. intuīcija, sargeņģeļi, dievs un viņa melnais humoriņš, kas zina. bet kāds man teica, ka man jāiet, loģikas jautājumus, tādus kā 'kāpēc' ignorējot.

un nu vairs neko. agrāk vai vēlāk man vajadzēs šo ne tikai pārskatīt, bet tā līdz kaulam, nenovēršami aizvedot sevi pilnībā, nevis tikai tik nepamanāmas instances kā prātīņu, līdz atziņai, ka esmu pelnījusi ko labāku. vismaz savā attieksmē pret sevi.

grāmata kā pierādījums. ka dažas lietas nekad nesākas. citas nekad nebeidzas. un pa vidu ir īsiņi mirkļi, ko izdzīvot.

ai. transs.

tik jauka diena, ka tā vien prasās nebāzt degungalu ārā.

apgalvojums bez ironijas.
un.
bez loģikas.

divu ceļu krustojums ir ģeometriski precīza vardarbība, kas var nobiedēt ikvienu, kam ir jūtīga dvēsele.

redzot šo jokaino vēstuļu sniegputeni, apjukusi pasmaidīs un teiks vīrietim:
-tu esi traks.
un mīlēs viņu vienmēr.

-vispirms viņam jāpabeidz glezna.
-viņš to nekad nepabeigs.
-tātad viņš nekad nemirs.

ir brīži, kad visuresošā un loģiskā cēloņsakarību ķēde padodas, dzīves pārsteigta noslīd parterā un iejūk publikā, ļaujot lai uz skatuves reibinošas un negaidītas brīvības gaismā neredzama roka ieslīd bezgalīgajā visa iespējamā klēpī un no miljoniem iespēju izzvejo vienu, kam piepildīties.

divi mozaīkas gabaliņi. kā radīti viens otram. šai mirklī, sēdēdams kādā debesu kaktā, vecais kungs beidzot bija sadzinis viņus rokā.
-ka tevi velns! es zināju, ka tie nevarētu būt pazuduši.

patiesi izglābts ir tikai tas, kurš nekad nav bijis briesmās.

varbūt pasaulē ir brūce, un kāds to aizšuj šais divos augumos, kas savijas- un tā pat nav mīlestība.

viņa pieiet pie loga. ārpasaule nekur nav pazudusi. lai ko tu darītu, šo pasauli tu atradīsi turpat, vienmēr. neiedomājami, bet tā tas ir.

viss pārējais vēl pagaidām neeksistēja. būtu brīnišķīgi to izgudrot.

es zināju, ka dzīve nav pietiekami liela, lai ietilpinātu sevī visu, ko iekāro kaislība.

varbūt šī planēta ar visu, kas uz tās, spēj plivināties gaisos tikai tāpēc, ka ir daudz tādu, kas to notur. viņi ar savu vieglumu. neizskatās pēc varoņiem, bet balsta visu šo padarīšanu. tādi cilvēki. un tads viņš bija. viņš, piemēram, bija spējīgs kādā jaukā dienā uz ielas saņemt tevi aiz elkoņa un kā lielu noslēpumu atklāt:
-es reiz redzēju enģeļus. jūras malā.

nevaru.

atrašanās ārzemēs jušanos vientuļam padara legālu.

te es vienkārši eju ciet. cīnoties ar ģimeni, skrienot pakaļ pāris palikušajiem draugiem, saskrienoties ar senām mīlestībām, kuras skatās tā, it kā būtu gatavas piemaksāt, lai mani nesatiktu.

un es ļoti labi saprotu, ka šeit neesmu eksistējusi pilngadīga. ka, bļin, manas bērnības pļavas man te ir palikušas.
ak jā, vēl manai ģimenei.

un nemitīgi jautājumi, ko tu tagad darīsi. es NEZINU. pašlaik man darīt negribas neko, vēl mazāk gribas tikai darīt šo neko. man nav spēka. es esmu nežēlīgi nogurusi no sevis, es pat negribu būt es. es neesmu spējīga raudāt aiz dajebkā cita kā šīs tīniskās 'liecietmanmieru' bezpalīdzības.

a naudu tak tev vajag, strādā un daudz nedomā, man nepielec.

nu jā. jūs neticēsiet, ja teikšu, ka man tas čista nav primārais. nekad nav bijis, ne tad, kad ir, ne tad kad nav.

man vajag to sajūtu, ka kalnus var gāzt. tad var arī nevienu negāzt, tāpat labi.

pēdējās nedēļas sajūta, ka aiz kurmjrakumiem klupt, kādus tur vēl kalnus.

tautas valodā tie laikam ir nervi pakaļā.

bet nekas. man brīnišķīgi sanāk izlikties.

nē, es mīlu šo valsti. ne īpaši šodien. bet šodien vismaz jāpasaka. jo latviešu dēļ viņa ik dienas iedzīvojas aizvien lielākos kompleksos.

mana mazā mīļā. ar stārķu ligzdām un nelaipnākajiem cilvēkiem pasaulē.

tu man nozīmē ļoti daudz.