as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

nevaru.

atrašanās ārzemēs jušanos vientuļam padara legālu.

te es vienkārši eju ciet. cīnoties ar ģimeni, skrienot pakaļ pāris palikušajiem draugiem, saskrienoties ar senām mīlestībām, kuras skatās tā, it kā būtu gatavas piemaksāt, lai mani nesatiktu.

un es ļoti labi saprotu, ka šeit neesmu eksistējusi pilngadīga. ka, bļin, manas bērnības pļavas man te ir palikušas.
ak jā, vēl manai ģimenei.

un nemitīgi jautājumi, ko tu tagad darīsi. es NEZINU. pašlaik man darīt negribas neko, vēl mazāk gribas tikai darīt šo neko. man nav spēka. es esmu nežēlīgi nogurusi no sevis, es pat negribu būt es. es neesmu spējīga raudāt aiz dajebkā cita kā šīs tīniskās 'liecietmanmieru' bezpalīdzības.

a naudu tak tev vajag, strādā un daudz nedomā, man nepielec.

nu jā. jūs neticēsiet, ja teikšu, ka man tas čista nav primārais. nekad nav bijis, ne tad, kad ir, ne tad kad nav.

man vajag to sajūtu, ka kalnus var gāzt. tad var arī nevienu negāzt, tāpat labi.

pēdējās nedēļas sajūta, ka aiz kurmjrakumiem klupt, kādus tur vēl kalnus.