as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

pārlasu savu mīļāko grāmatu. varbūt ne simto, bet nu vismaz trīsdesmito reizi. un tā vēl aizvien ir mana mīļākā, aizvien teikumi lasās ne tikai ar acīm, bet arī ar ādu. un sensen pasvītrotie vārdi arī šodien liek spiegt.

haida kungam teicu, lai zvana agri, iesim uz kino. bet ne jau, ne jau, ne jau pirms astoņiem. viņš kā bērns nolika klausuli, kad es nīgri ieņurdējos, ka šitas par traku. klausuli var nolikt arī kā pieaugušais, bet šis bija gadījums, kad viņš pat sajūtas mazliet vainīgs, mazliet muļķīgs, bet kā vienmēr, haida kungam ir problēmas tā sajusties, un viņam ātri jārīkojas, lai... nez. neizsistu sevi no sliedēm.

laikam ir labi, ka vakardiena notika. vissavādākais- tā drausmīgi mirgojošā lampiņa, tā trakā intuīcija, kas pēkšņi liek iedoties iekšā random vietā bez jebkāda pamatojuma. intuīcija, sargeņģeļi, dievs un viņa melnais humoriņš, kas zina. bet kāds man teica, ka man jāiet, loģikas jautājumus, tādus kā 'kāpēc' ignorējot.

un nu vairs neko. agrāk vai vēlāk man vajadzēs šo ne tikai pārskatīt, bet tā līdz kaulam, nenovēršami aizvedot sevi pilnībā, nevis tikai tik nepamanāmas instances kā prātīņu, līdz atziņai, ka esmu pelnījusi ko labāku. vismaz savā attieksmē pret sevi.