as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

sarunas par trusīšiem jeb kā d. mēģina man skaidrot LIETAS

 

-un trusītis ir balts, bet, ja tu viņam piespied ledusgabalu nedēļu vienā vietā...

-nababa trusītis!

-ja tu viņam piespied ledusgabalu uz nedēļu, tad tajā vietā parādās melns plankums.

-bet tas trusītis neapsaldējas?

-nezinu.

-kaut kāda trauma taču viņam ir.

-psiholoģiska?

-bet iedomājies, kā trusītim neiet. viņam mamma neļauj iet pikoties, liek pildīt mājasdarbus. atnāk mājās mamma no darba un saka- vai tu visu dienu biji mājās? un trusītis māj ar galvu. bet tad mamma ievēro, ka viņam ķepiņas melnas...

 

visādi citādi. d. jau rakstīja, ka mēs izkabinājām lampiņas palmā, fonā kaut kur šņāc okeāns, un tad vakarā nepaguvām nopirkt kroppu- vietējās zivteles – tāpēc taisījām vakariņas uz ugunskura. nu, labi, d. taisīja, mans nopelns bija izvārīt nūdeles tējkannā. tiesa, mēs pirms tam apstaigājām teritoriju, lai paskatītos, kur sazagt bleķa traukus- viss pamiris, šo to pamestu var savākt.

 

airbnb hosts gan pirmoreiz ir pelnījis aubē. see you soon, see you soon, un dienu pirms- patiesībā mēs braucam brīvdienās- atslēga būs durvīs. ko nozīmē atslēga durvīs? ka nekas no solītā (veļasmašīna un sērfdēlis being visskumjākie) nav ne atstāts, ne pieejams. un ja kas, varot zvanīt vectēvam, viņš angliski nerunājot, bet tādus vārdus kā “water” un “fire” saprotot. uzrakstīju sms: es esot rupja un ja vēloties, varu meklēt citu mītni, protams, naudu viņš paturēšot.  un apsolītās lietas esot tikai high season’ā, un vēlreiz- beidz būt rupja. un tualetē ne tikai nav tualetes papīra, bet atstāts rullīšturīts no izlietota- cik gaumīgi. es sev esmu apsolījusi nedomāt par nīgru komentāru visu šo laiku, bet samest visas taisnīgās dusmas tādā, kad pienāks laiks.

 

citādi koka būdiņa, kas būdiņa, pašā okeāna krastā, lieliska gulta, tas gan,  viena absolūti tukša extra telpa (kur parasti var turēt dēli un veļasmašīnu, lol), labi, ka paši nopirkām odu sveces un tīklu, laiks vakar bija tāds siltums un maigums, ka kāda nesezona? visu nakti gan gāza un tagad ir drēgns (emm...zem trīsdesmit, tas ir), bet es ļoti ceru, ka d. ies un paņemsies ap dēli, viņam patīk skatīties un viņam patīk mocīties, un man patiks redzēt, kā viņam viss izdodas, kamēr es slinki mēģināšu izmazgāt veļu ar rociņām, uzrakstīt rakstu ar tām pašām rociņām, un varbūt vēl ierakt kādu alu smiltīs (nu, bļē, būtu kauč mazo ledusskapi nenožņaudzies atstāt, labi, ka jaukie kaimiņi aizlienēja ledusskapi).

 

salai pāri mūs atveda burvīgs angļu džentlmenis, ar kuru iepazinos vispareizākajā vietā – pie duty free vīnu stenda. kas nozīmē, ka mūs neapzaga nežēlīgie džipu šoferi, kam ir nepārsitams arguments- citu opciju nav, neies viens otru dempot. un tā mēs sēdējām džipa bagāžniekā, vējš sejā, kalnu ceļš – skaisti.

 

rīt jāiet pārgājienā, meklēt ūdenskritums caur džungļiem. ja mēs nekad vairs nerakstām, tad esam nosisti, te ir savdabīgi augsts rādītājs nosistiem tūristiem. tiesa, parasti tās ir daiļas igauņu modeles vai aizdzērušies briti –labā ziņa par būšanu vienpatnim, tas ir mazāks risks ar kādu sanaidoties, un mazāks risks tikt nosistam. lūk, arguments par labu vientulībai.

 

un vjetnamas biļetes un vīzas arī beidzot nokārtotas. relatīvs miers.

vakarā mēs kurinām ugunskuru, spītējot lietum. vai drīzāk - lietus spītē mums. taču pietiek tik daudz, lai rīsi taptu ēdami, lai uz pusēm pārgrieztās alus bundžās saceptos burkāni, čilli un sīpoliņi. lai mazas garneles taptu kraukšķīgas.

ak, un es krūmos atradu kasti alus. uz takas mājup. tā vienkārši, liecoties, lai aplūkotu satrūkušos vistiņu.

atpakaļ lasīt vudija the insanity defense. tiš, internets, tiš, projām.