as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

pēdējais kaķieraksts.

nogāju lejā un mazais slimnieks, sauksim viņu par rausīti, tas pats, kas vēl tikko bija līksmi lēkājis apkārt, gulēja atvērtām acīm, izskatījās nenormāli sanīcis un tāds kā salstošs - izņēmu no būra un vienkārši turēju rokās, kamēr sasila, sāka drusku atdzīvoties un vienkārši gulēja klēpī un murrāja. pieņemu, ka esmu vienkārši traumēta no vakardienas kaķīša, jo šim salīdzinoši, cerams, nekas tik traks nekaiš. bet nevarēju piecelties. gribēju ņemt viņu līdzi, bet - nevar, augšā ir bēbīši, un bēbīšus var aplipināt ar to zarazu, kas viņam.

puisis, kas mazgāja grīdas, viņš ir viens no birmiešu bēgļu ģimenes, kas te visu pieskata par mazām naudiņām, kā mēs zinām, mjanmā sit musulmaņus, un viņiem nepatīk, ka viņus sit. tā vai tā - puisis, kas mazgāja grīdas, viņš paskatījās uz mani ar zināmu nogurušu līdzjūtību, ne pirmā, ne pēdējā, un parādīja ar žestu - gaismas ārā un ejam gulēt. mēģināju parādīt pretī - ej, es izslēgšu, bet viņš nesaprata un izslēdza ventilatoru, domāja, ka raizējos, ka sīko sapūš.

tad viņš apsēdās un pastiepa cigarešu paciņu. papurināju galvu un gandrīz sāku raudāt- no šīs netulkojamās sapratnes piedāvājuma. smieklīgi.

pagāja kāda pusstunda, ieliku mazo būrī, iegāju dušā.

ja viņš rīt būs nomiris, es to viņam nekādā gadījumā nepiedošu.