as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

izdomāju pajautāt senai dēkai, vai viņš ir izmetis manus zābakus, tie bija sasodīti skaisti zābaki, bet droši vien jau sen izmetis, izvācies no dzīvokļa un no valsts. un atcerējos, ka patiesībā man viņš ļoti patika, līdz aptvēru, ka mēdz ļoti intensīvi dzert un dzērumā tikpat intensīvi būt aizvainots uz pasauli, pasaule šai gadījumā biju es, kas viņu nesaprata, negribēja un vispār klusībā ņirgājās. bet man tā the who dziesma par zilajām acīm vienmēr riebusies. un vīrieši, kas pārmērīgi dzer arī mani biedē, kad viņi kļūst par spēku, kur prāts vairs tikai relatīvs. spēks arī, protams, bet man tik un tā ir mazliet bail. droši vien, ja būtu fiziski stiprāka, biedētu mazāk. jocīgi, jo nedomāju, ka man kāds no visiem daudzajiem alkoholiķiem manā dzīvē kaut ko ir nodarījis vai pat draudējis nodarīt. un tad arī otrādi, biedē bezspēks. pēkšņa masa, par kuru tev jārūpējas. tā laikam ir kaut kāda diskriminācija, piedzērušās sievietes pašā sliktākajā gadījumā man liekas, kaitinošas, bet piedzērušies vīrieši šausmīgi atbaida, pat viskjūtīpajīgākie dzērāji. tas ir līdzīgi kā baidīties no suņiem, nekādas paredzamības, nekādas kontroles.

vēl es nesaprotu, kā var uzskatīt, ka sieviete ir sieviete un vīrietis ir vīrietis tajā "tradicionālajā veidā", ka tas ir dabiski. man šķiet, nav nekā skērīgāka un nedabiskāka, kā pārspīlēti "sievišķīgas" sievietes un "vīrišķīgi" vīrieši, nu vismaz tā kā es to iedomājos, tāda cakaina pelīte ar sarkanām lūpām, daudz jautājumiem un mātišķām intrigām un plecīgs tēvainis, kas komunicē tādos primitīvos un to the point teikumos, visu var, uz rokām visur aiznesīs, bet ne vienmēr atļauju prasīs, tāpēc dažreiz jājiens kristāla kalnā būs mazliet deitreips pa ceļam. un pat nepārspīlējot tik ļoti, still skērīgi, ļoti skērīgi. bet varbūt man šorīt no visa bail un jāpaliek gultā līdz, jā jau teicu, līdz maijam.