Journal    Friends    Archive    User Info    memories
 

as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

Sep. 1st, 2015 12:35 am

ieraudzīju m_s parlamenta bildi un atcerējos, ka tā taču bija vienīgā reize, kad publiski sāku raudāt līdz pat... nu stipri pāri 20. vispār hvz, kad sāku spēt raudāt par niekiem. un toreiz ieslēdzos apkopējas skapī vai tamlīdzīgā huiņā. jo neviens nedrīkstēja mani redzēt raudam, bija gana šausmīgi, ka manīja asaras saskrienam acīs. par to, ka mani necieta tik ļoti, ka bija vienīgo no mūsu partijas izsvītrojuši - un tā no sirds. tas ir, biju pieradusi nepatikt, bet videnē bija parādījusies vismaz kaut kāda cerība. un tai skapī es izdomāju, ka neviens un nekad vairs man neliks justies slikti tādā veidā. nu tipa izmisīgas vēlmes patikt dēļ. un tagad, kad cilveki man itin bieži jautā, kā var būt tik vienalga, ko citi domā, man vienmēr gribas teikt, ka vienalga jau nav. bet divreiz vienu skapi nepieraudāsi, spīts var daudz.

2 comments - Leave a commentPrevious Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

Comments:

From:[info]mis_sarajevo
Date:September 1st, 2015 - 01:21 am
(Link)
Pag, bet jūs tak vienā gadā nestartējāt ar mums tai parlamenta fiškā?

Jo es arī raudāju - mēs bijām centušās uz uztaisījušas tur megakampaņu, bet pretī džeku partija, kas pielīmē pie sienas rūtiņu lapas ar tekstu 'balso par mums' un visas meitenes mīkstas. Un balso.

(bet vispār tas laiks bija drausmīgs un to vispār vajag izdzēst no atmiņas, ja?)
From:[info]penny_lane
Date:September 1st, 2015 - 09:26 am
(Link)
nē, pēc tam man viss patika. sākums bija pretīgs, pēc tā skapja arī viss sastājās savās vietās. un nē- gadu vēlāk.