as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

ieraudzīju m_s parlamenta bildi un atcerējos, ka tā taču bija vienīgā reize, kad publiski sāku raudāt līdz pat... nu stipri pāri 20. vispār hvz, kad sāku spēt raudāt par niekiem. un toreiz ieslēdzos apkopējas skapī vai tamlīdzīgā huiņā. jo neviens nedrīkstēja mani redzēt raudam, bija gana šausmīgi, ka manīja asaras saskrienam acīs. par to, ka mani necieta tik ļoti, ka bija vienīgo no mūsu partijas izsvītrojuši - un tā no sirds. tas ir, biju pieradusi nepatikt, bet videnē bija parādījusies vismaz kaut kāda cerība. un tai skapī es izdomāju, ka neviens un nekad vairs man neliks justies slikti tādā veidā. nu tipa izmisīgas vēlmes patikt dēļ. un tagad, kad cilveki man itin bieži jautā, kā var būt tik vienalga, ko citi domā, man vienmēr gribas teikt, ka vienalga jau nav. bet divreiz vienu skapi nepieraudāsi, spīts var daudz.