as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

tukšajā mājā, kur neviens nekad nedzīvoja un nekad nedzīvos (nu labi, reiz dzīvoja emīlija, es gribēju nosaukt meitu par emīliju tāpēc, vai varbūt tāpēc, ka tās dumjās grāmatas. katrā ziņā, kā tik mēs nenosaucam bērnus, kuri nekad nepiedzimst) ir ļoti silti. t. ķimerējas ap ledusskapi mākslas vārdā, es nevaru saņemties pakustēties, pat ne mākslas vārdā, tikai sameklēju krūzītes zem drēbju kaudzēm un uzvāru tēju, iztēlojos savu dzīvi tādu, apraktu nepabeigtībā, baltas sienas, bezgaldaudzkrāmu, dzīvības nekādas.

cilvēkus, kas iemaldās, apmulst un ātri dodas prom, jo te būtu tieši tās skumjas, kuras nekad nedrīkst traucēt, tās nīgrās skumjas, kas lūdz, lai viņas liek mierā, ka tikai ar žēlošanu viņas taps īstas.

ir labi, ka tevi noķer kontrole šādās dienās. kaut nedaudz izsit no tās stindzinošās sajūtas, ka nekad nekas vairs nenotiks.

ja cilvēka dzīve būtu garāka. ja laiku skaitītu citādāk. es teiktu: es palieku šeit. apciemo mani pēc desmit gadiem.

man vajag mazliet padomāt.