| Mar. 4th, 2014 09:26 am visiem cilvēkiem trijos naktī mēdz būt panikas lēkmes, vai ne? īsti nezinu, vai citi cilvēki zvana haida kungam tad, lai stundām runātu par politiku, līdz iemieg.
šorīt brokastīs esmu pelnījusi saldējumu.
maziņai man bija pārliecība, ka esmu resna zoss, bet man ļoti garšoja saldējums. sakasīt santīmus un iet pie jūras. skatīties pāri horizontam un izsapņot niekus, kas nekad nenotiks.
vienā brīdī sakaunējos, un izdomāju, ka nedrīkst. jātaupa visi šie saldējumi tām reizēm, kad man būs mans sapņainais boifrends, citādi uzēdīšos VĒL resnāka, un neviens mani nekad nemīlēs.
tie bija pavisam izšķērdēti saldējumi, jo pirmais draugs uzradās, jezussmarija, deviņpadsmit gados, un, kauč viņš reizēm taisīja smalkas vakariņas, neatceros, ka mēs jebkad būtu ēduši saldējumu. daži cilvēki ir pārāk pseidointelektuāli saldējumam. pie tam es jau noteikti biju sajukusi prātā, ēdu kā slimīgs cālis, un saldējumu tikai tad, kad dzīve piespieda.
ir zināmas priekšrocības tam, ka neviens tevi nemīl. tu vari viens ēst saldējumu, skatīties jūrā un izsapņot niekus, kas nekad nenotiks. 5 comments - Leave a comment    |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}