as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

aiz mana loga skan pērkons saule daugava. ir trīs naktī. dažas lietas pat nav vērts mēģināt izskaidrot.

un tad vēl tā filma. skatījos un domāju, ka dzīvē taču mūždien ir tā, ka kāds brēc, ka, šitā, lūk, nav tava dzīve, velc degunu ārā, vai arī tad, kad tu esi viena un sabrukusi mēslu čupiņa, visi pieklājīgi atkāpjas, nav ko ar savu veselo saprātu riskēt, un tad mēs visi smuki peldam ar to "katram savas raizītes, labāk reizēm kopā iedzeram" filozofiju, tas viss skaitās veselīgi un pareizi un viss.

un tāpēc kino ir labāks par dzīvi. tur visi zina, ka skaistais sākas tikai tad, kad tu sāc maisīties pa kājām un ne pa tēmu un dari muļķības kāda cita dēļ, pie reizes tas viss beigās izdodas graciozi un sirdi lauzoši, nevis ikdienišķi sviestaini.

un, saprotams, ka paši skaistākie brīži ir tie, kad tev izdodas kādu citu izručīt un viņš tev vēl teiksim, ja ne paldies pasaka, tad vismaz pa seju nesit.

nesen kā reiz bija saruna. puika teica, ka, kad viņam bijusi depresija, tad dakterīte ieteikusi beigt būt baisam egoistam un izdarīt kaut ko kādam citam. un tad viņš ar lepnumu stāstīja, ko tieši izdarījis. neatceros precīzi. stāsts bija par kādu cilvēku, kas vienmēr gribējis organizēt filmu vakarus, bet švaki sanācis, un tad viņš šim cilvēkam piezvanījis un apjautājies, kādas filmas skatīties. vai kaut kas no sērijas. nu. ļāvis izrunāties par tuvu tēmu vopšem.

sēdēju un domāju- tiešām? tiešām? ja mēs saņemamies kādu iepriecināt, mēs tiešām darām tik mazus, nesvarīgus, pašsaprotamus sūdus un vēl jūtamies baigie altruisti?
jēziņ, kino ir tik daudzreiz labāks par dzīvi.