Un vispār šī vakara saruna man atkal ļāva sajusties tā, ka viss būs labi. Un tās lietas, no kurām man ir bail, ir reālas un ar tām var kaut ko darīt un risināt, tie nav kaut kādi briesmīgi, nesaprotami bubuļi, nē, nu kaut kāda daļa jau, protams, ir, bet tā ir mazākā daļa.
Man ir ļoti svarīgi par bailēm runāt un uzzināt, ko kāds cits par tām domā (ir muļķīgi runāt par kaut kādu baiļu objektivitāti, bet tomēr reizēm gribas saprast, cik objektīvas tās izskatās citiem), man ir svarīgi saprast, ka tās nav tās pašas bailes, kas agrāk - bailes no Visa, no tā, ka es neko nevarēšu, jo es taču nekad neko nevaru, jo es jau sen vairs tā nejūtos - kā bezpalīdzīga kūniņa, kas vienkārši slīdz tumšā un aukstā izplatījumā. Tas drīzāk ir kaut kāds "man tā ir jājūtas, jo es visu savu dzīvi tā esmu jutusies". Vispār es no šī modeļa diezgan veiksmīgi raisos vaļā, bet laikam jau ir situācijas, kas vecās iestrādnes ļoti aktualizē.
Un tad var visu tā salikt pa vietām un izdomāt kaut kādu plānu, kaut vai, es varu uzrakstīt saviem pasniedzējiem e-pastus un informēt par savu situāciju, jo man ir tik briesmīgi bail, ka viņi to nezinās un pirmajās nodarbībās pēkšņi būs jādara kaut kas tāds, ko es nevarēšu, un tas man liks justies briesmīgi, un man būs kauns. Un ir visādas citas lietas, kuras var darīt un plānot. Un tad varbūt vairs nebūs sajūta, ka bailes rāpo man virsū no visiem stūriem, tiklīdz es mierīgi apsēžos un neaizpildu savu laiku ar ēst gatavošanu, lasīšanu, runāšanu pa telefonu vai jebko citu.