Saprotu, ka mani arvien mazāk un mazāk uztrauc tas, ko cilvēki par mani domā vai runā aiz muguras. Es laikam esmu samierinājusies ar faktu, ka cilvēki vienmēr kaut ko domās un vienmēr kaut kas no tā nebūs patiesība, līdzīgi, kā es noteikti domāju daudzas lietas par citiem, kas nav patiesība, bet ir mani pieņēmumi, balstoties uz kaut kādiem novērojumiem vai citu stāstītā. Un tas tikai nostiprina pārliecību, ka tu pasaki to, ko tev šķietas svarīgi pateikt, un par pārējo centies pārāk nebēdāties. Ir tikai viena lieta, kas mani potenciālās citu cilvēku domās par mani uztrauc un īpaši apbēdina, proti, iespējamība, ka citiem varētu likties, ka es izplatu baumas un pinu intrigas: gan tāpēc, ka (var jau būt, ka es par sevi domāju ačgārni), bet es esmu diezgan droša, ka to es tiešām nedaru, un tāpēc tā šķiet tāda kaut kāda pilnīgi absolūtā nepatiesība, plus arī tādēļ, ka tieši tās ir lietas, kas mani pašu spēj visvairāk sāpināt un aizvainot un kuras es cilvēkos uzskatu par vissliktāko iespējamo, kas vispār varētu piemist. Līdzās šim man visādas citas muļķības, ko es par sevi esmu dzirdējusi, (ar šībrīža skatu) šķiet pilnīgi nenozīmīgas.

Par liekulīgumu un nepatiesumu es bieži domnāju, nez, vai es kādreiz izaugšu līdz tam, ka mani tas vairs neuztrauks, ka būs kaut kāda iekšēja miera un drošības sajūta, līdzīgi, kā ir par daudzām citām lietām,"ka, jā, cilvēki tā dara, bet tas nekas".