Šī ir pēdējā reize, kad es runāju par šo incidentu, es par to vairs negrasos teikt nevienu vārdu ne savā, ne citu cibās. Man mazliet liekas, ka te kaut kādā mērā darbojas nelaimīgo vīriešu žēlošanas kults, tipa, viņš ir mazs nadziņš, kas tik nejauki izturas pret citiem, jo viņam bijusi nelaimīga bērnība, mums viņš jāsaprot un jātolerē viņa cūcības, tas viss nav ļaunprātīgi.

Bet es to atsakos un vēlreiz atsakos tolerēt, lai ko arī par mani nerunātu un nedomātu, - es neesmu tik pārliecināta, ka tā nav ļaunprātība. Spēlītes un spekulēšana ar savām sāpēm un neizdevušos dzīvi (neatkarīgi no tā, vai tiek pasniegtas kā izsmalcināts izmisums vai prastas riebeklības) var nebūt nemaz tik neapzinātas, kā varētu šķist. (uzskatiet mani par kukū, es arī esmu kukū, kā jau nesen pie kāda cita ieraksta teicu), bet lietas vispār ļoti bieži nav tādas, kā varētu šķist.