25 July 2014 @ 02:19 am
Jūra  
Šodien es nolēmu, ka ir jāiet peldēties. Lielā mērā aiz bailēm, ka vasara paies, un es būšu tik daudz gājusi uz jūru, bet ne reizi nebūšu bijusi pa īstam ūdenī. Tad nu es arī gāju. Bija pagrūti izvēlēties piemērotu vietu, jo pūlis man riebjas, turklāt man bija bail, ka es tajā neatradīšu savas mantas, savukārt tur, kur cilvēku jau mazāk, vairs nav nekādu lielo orientieru - ģērbtuves, miiskastes utt.(bet man īstenībā vienmēr, iznākot no jūras, ir bijusi nenormāla apjukiuma sajūta par to, kur es atrodos un kur ir manas mantas), tā kā tas nav nekas jauns. Atstāju mantas tuvu krastam un man paveicās iznākt no ūdens gandrīz tieši pie tām.

Es joprojām ūdenī jūtos labāk un stabilāk, nekā uz zemes, nemaz nav sajūtas, ka kājas sapīsies uz līdzenas vietas. Varbūt man patiesībā bija jābūt zivij. Ūdenī ir tik droši un labi. Vienīgi briesmīgi auksti. Esmu kļuvusi tik aukstumneizturīga, bija laiks, kad es gāju jūrā peldēties visādos laikaapstākļos, tagad pat tik karstā dienā brienu un trīcu, un man ir grūti elpot aiz tā, cik ļoti man salst. Varu arī tikai pāris reizes ienirt un brītiņu papeldēt turpu šurpu, tad jābēg ārā. Bet pēc peldes es jtos tik dauz labāk un man bija vairāk spēka, nekā pirms tam. Biju paņēmusi līdzi keksiņus, jo man šajā karstumā ir tik maz spēka, ka biju paredzējusi, ka pēc peldes man varbūt būs sajūta, ka varētu bezspēkā nokrist smiltīs, tāpēc būu vēlams tūlīt sevi pabarot, bet ēst pat lagā nemaz negribējās.
Kad vakarā biju aizgājusi pie jūras vēlreiz ar suni, es mēģināju viņu visādi ievilināt ūdenī, kā rezultātā nejauši iesēdos jūrā ar visu kleitu, tsgad gan ir tik silti, ka tā nebija nekāda lielā bēda. Bet atcerējos, kā mēs ar L Aicinājumā pirms simts gadiem gājām peldēties jūrā ar visām drēbēm.
Vispār man laikam ūdenī tā pa īstam ir bijis bail tikai vienu reizi - kad es viena pati gāju peldēties briesmīgā miglā, un tad es kaut kādā brīdī sapratu, ka migla ir visur un vairs neko nevar redzēt. Un tad arī nebija īsti bail, bet tāda kā brīdinājuma sajūta - tālāk vairs neiet, saprast, kurā virzienā ir krasts, un iet ārā. Nu, vēl ir bailīgi tumsā, bet tad es arī izvairos no ūdens, jo tad ir tā iracionālā - dzīlēs ir kaut kas ļauns - sajūta. Tā ir tā dzīļu tumsa, kas man saistās ar elli, ar to, ka es tur varētu pazust, un tad nekā, nekā vairs nebūtu.
 
 
( Post a new comment )
banderlogs[info]banderlogs on July 25th, 2014 - 03:08 pm
man tomēr šķiet, ka labāk uz ūdeņiem būt piecreiz uzmanīgākām, nevis tik pārdroši uzvesties, kā es redzu cilvēkus darām. jūra vai ezers, tāpat jau var noiet pa burbuli.
(Reply) (Link)