Vispār interesanti, ka par to, cik katrs ir "gudrs" vai "stulbs" tik ļoti lielā mērā mēdz spriest pēc panākumiem eksaktajās jomās. No vienas puses var saprast, ka tas uzrāda noteiktas spējas, kuras visai viegli pārbaudīt, bet no otras puses, tas tomēr galīgi neizsmeļ to, ko varētu saukt par "prāta spējām". Un man liekas, ka pastāv tāds uzskats - humanitārajos priekšmetos jau vispār nekādas spējas nav vajadzīgas, katrs jau var kaut ko sarakstīt un viss būs labs. Bet tas ir visai attālināti no reālās situācijas.
Nesen domāju par vienu lietu - ir visādas prasmes, kuras cilvēki mēdz iegūt un tad var teikt - es māku to un to, man padodas tas un tas, un tad var teikt - es kaut ko māku. Bet ir tāda kā grūtība, ja runa ir par valodas lietojumu. Piemēram, ja tu pasaki "es māku labi rakstīt", tad kāds varētu nodomāt - kurš tad nemāk rakstīt, to jau katrs iemācās pirmajā klasītē. Un ja saki "es māku rakstīt dzejoļus", tad atradīsies daudzi, kas teiks apmēram - kurš tad nemāk kaut ko tur salkanu un neloģisku sarakstīt par dvēselēm un jūtām. Bet lieta jau tāda, vismaz man tas šķiet svarīgi, ka, lai gan visi cilvēki izmanto valodu, ir mānīgi domāt, ka tāpēc visi valodu pārvalda vai ir aptvēruši visas (vai kaut lielu daļu) tās iespējas. Tas gan nav viss, ko par šo tēmu var pateikt, bet atceros, ka nesen lasīju Novalisa "Monologu", un tur, man šķiet, bija tik precīzi pateikts, kā ir ar to valodu - tu gribi kaut ko teikt, bet saproti, ka vārdi māna, ka tā nozīme pazūd, līdz ko nu viņu gribi nofiksēt un tev ir jāsāk domāt par pašu valodu un tās iespējām. Un tas noteikti nav kaut kas tāds, ko "visi jau tāpat var".
O, atradu par citātu: "Ja vien šie ļaudis varētu saprast, ka ar valodu ir tāpat kā ar matemātiskām formulām: tās ir pasaule par sevi – tās spēlējas ar sevi, izsaka neko citu kā vien savu brīnumaino dabu, un tieši tāpēc ir tik izteiksmīgas; tieši tāpēc tajās spoguļojas lietu dīvainā attiecību spēle."