Saruna par Nabokovu mani iedvesmoja uz ideju, ka nākamreiz, kad kāds man pateiks kaut ko no sērijas "diskriminācija ir ir ok, var taču saprast, ka cilvēkiem vienkārši ir bail", es varētu pateikt "izlasiet Lolitu un, ļoti iespējams, jūs sapratīsiet arī Humbertu". Var jau būt, ka tas ir pārāk subjektīvi, un citiem tā nav, bet es brīžiem esmu šokā par to, cik milzīga ir apziņas spējas “saprast” kapacitāte. Ja es pietiekami iedziļinos un iepazīstos ar gana plašu kontekstu, es spēju saprast gandrīz visu, izņemot kaut kādu klaju vardarbību un sāpju nodarīšanu citai dzīvai būtnei (un arī, droši vien, tāpēc, ka fiziskas sāpes ir manas lielākās bailes, un es arī ļoti apzināti esmu izvairījusies iepazīties ar mākslu, kas ļautu ieskatīties visādu varmāku galvās - varbūt es kaut kadā mērā spētu saprast arī viņus, (pieņemot, ka cilvēks, kurš vēlas nodarīt pāri otram, nav vesels, tb – tie vienk. ir jau citi spēles noteikumi). Ir daudzas lietas, no kurām es ļoti apzināti izvēlos distancēties un "nebraukt dziļumā", bet tas drīzāk ir "es negribu šo saprast". Ir lietas, par kurām intuitīvi šķiet, ka saprast šo nozīmētu sev nodarīt kaut ko briesmīgu, ļaut sevī ienākt kaut kam aukstam un netīram, ar ko pēcāk būtu jāsadzīvo varbūt uz visiem laikiem. Bet lielos vilcienos es bieži izjūtu žēlumu un līdzjūtību pret to, no kā teorētiski vajadzētu riebumā novērsties.

Patiesībā, man liekas, ka, jo vairāk tu spēj sapraast, jo uzmanīgākam jābūt, proti, ir jābūt diezgan skaidriem uzstādījumiem par to, ko es savā tuvumā akceptēju un ko nē, ko es atbalstu un ko nē, ļoti vienkāršojot, ir diezgan trausla robeža starp to, kad tu esi vienkārši “labs kristietis”, kura augstākais ideāls ir piedot visiem bez izņēmuma, un, kad tev jau ir Stokholmas sindroms.