Totāli bēdīgi, ka suņiem nav intelekta (nu, vismaz gluži tik attīstīta kā cilvēkiem) - tad varētu sekot, nevis kinoloģes padomiem, bet gan savas mātes (kā viņa mani audzināja bērnībā), un tā arī pateikt "tu vēlreiz šitā izdarīsi, un es nomiršu, un tad tu būsi pilnīgi viens pats visā pasaulē". Negribu aprunāt potenciālās sekas, bet relevanti ļoti iedarbīga metode.
Un sunim jau arī nav jāveido ciešs kontakts ar vēl kādu bez saimnieka, tā kā gan jau viņam tas nebūtu tik postoši, jo viss varētu strādāt pēc shēmas „tu labi uzvedies, un es nemirstu”, viss taču būtu lieliski.

Bet īstenībā, tikko iedomājos, cik briesmīgi ir, ja vecāks tiešām nejauši nomirst, piemēram, autoavārijā – sīkais taču varbūt tiešām svēti tic, ka tā ir viņa vaina.