Klau, bet vai Tu esi pārliecināta, ka var nosaukt tādas tēmas, kas patiešām ir 'sliktas' dzejas pazīme? Man tagad nav īsti laika iedziļināties pasaules dzejas vēsturē, bet politiskā dzeja, kaut kādā mērā patriotiskā dzeja tomēr ir bijusi aktuāla ne jau tikai skolēniem, kurus kārtīgi izdresējuši skolotāji. No mūsdienu latviešu dzejniekiem varētu minēt, piemēram, Ingu Gaili (sociālā problemātika). Nav taču gluži tā, ka atbildes par to, kas ir laba literatūra, varētu atrast vienīgi vai pat lielākoties creative writing grāmatās.
Man šķiet, ka lielākā nelaime ar šiem noteikumiem ir tieši tāda, ka tie jau iepriekš nosaka, kā cilvēkam ir jādomā, nevis tas, ka konkrētās tēmas būtu pilnīgi nederīgas literatūrai. Un slikti ir tas, ka šie noteikumi liek domāt - Raiņa, Bārdas un citu latviešu klasiķu lasīšana ir derīga tikai tam, lai izpatiktu jūsmīgām skolotājām, patriotiskms ir priekš paijmeitiņām, bet ētika priekš nūģiem. Bet šīs lietas tomēr ir apdomāšanas vērtas, vienīgi vajag izvairīties no klišejām.

Un ja par publisku izteikšanos - vai tad nevar atrast kādu veidu, kā, apejot šos konkrētos piemērus, Tu tomēr vari uzrakstīt par šīm tendencēm? Ja esi saistīta ar dzejas vidi, tad taču varbūt var atrast veidu, kā runāt par "vispārīgiem novērojumiem", varbūt minot kādu piemēru ne konkrēti no šiem zpd.