Šis liek izdarīt ļoti skumju secinājumu, ka laikam agrāk man citi cilvēki ir bijuši ļoti mazsvarīgi (kas gan arī ir loģiski, ja tu esi nenormāli depresīvs, pasaule griežas ap tevi un lielākoties ar mērķi nodarīt tev pāri), es neesmu varējusi saņemties pārjautāt pat tad, kad man it kā ir bijis ļoti svarīgi.

Lielā, lai arī tik vienkāršā dzīves prasme - saprast un saprasties ar citiem cilvēkiem. Un nedomāt visu laiku tikai par sevi. Man arī jaunībā tā lielā mērā likās - par to pāridarīšanu. Bet tas ir nejauks aplis, un tu nezini, kur tam sākums.