bet visp. ar intervijām ir tā, ka ļoti palīdz, ja tu iztēlojies, ka šo avīzi lasīs kāds, kam tu tiešām gribētu to pastāstīt, bet kas vēl neko daudz nezina, tb "foršs cilvēks, kas vēl nav atklājis, cik dzeja ir kruta" (mazums kas); un tas žurnālists ir tāds diezgan draņķīgs ieraksta operators, kas nozaudē pusi teikumu, tāpēc jācenšas, lai katrs teikums var pastāvēt pats par sevi.

klusēt ir okei, tb paklusēt, līdz izdomā atbildi uz savu jautājumu. starp citu, arī atbildēt uz jautājumu ar pilnīgi kaut ko citu arī ir okei. nu tipa "par ko ir tavi dzejoļi?" - "man šķiet, ka visi pasaules dzejoļi ir par to, kā pasaule atspoguļojas dvēselē... untātālāk par to cik dzeja ir kruta vai dajebko citu, kamēr pietrūkst, ko teikt"

es gan tieši nesen telefonsarunā L teicu, ka man patīk cilvēki, kuri paklusē un nerunā lieku, ja vien tie neesmu es, jo tikko biju pajautājusi "to teici tu vai es? - tipa, man patīk bezjēdzīgas, muļķīgas sarunas, bet es centīšos koncentrēties un sevi neapkaunot, es visvairāk uztraucos par to, ka man vienk. ir grūti strukturēt savas domas runājot, es labāk rakstu, bet es tiešām ceru, ka ar šo nav vairs tik dramatiski kā agrāk, es spriežu pēc tā, ka man reizēm izdodas kaut ko papļāpāt arī ar cilvēkiem, kurus es īsti labi nepazīstu.

un mēģināšu ņemt vērā par tiem pilnajiem teikumiem.

un es arī gribu kādam kaut ko pavēstīt - jau rakstīju, es jau kopš pusaudžu vecuma esmu gaidījusi, ka vietējā avīze mani intervēs, lai pastāstītu par savu skolu. :D