Šisdienas sarunā par Džoisu, Prustu un Vulfu es sapratu, ka manas spējas tolerēt stulbumu ir neticami paplašinājušās (īstenībā tas ir bijis viens no maniem mērķiem, pilnīgi bez ironijas). Agrāk man šķistu "ārprāts, cilvēki, jūs taču studējat literatūru, kā jūs varat runāt šitādu sviestu, jums taču vispār nav nekādas spējas/vēlēšanās iedziļināties", tagad man drīzāk ir kaut kā skumji par to, ka tāda tipa tekstiem šinī laikmetā vienkārši vairs nav vietas, cilvēki nespēj tos ne izlasīt, ne par tiem reflektēt. Bet var sevi mierināt ar domu, ka modernisma literatūra jau pēc definīcijas nav visiem.
Un es te galīgi nerunāju par kaut kādu subjektīvo "patīk/nepatīk, interesanti/gatlaicīgi", jo, manuprāt, mierīgi var uzskatīt jebkuru literāru darbu par neizturami garlaicīgu un jebkuru autoru par stulbu (bet, ja tu studē literatūru, tu vari kaut ko izdarīt arī ar stulbu tekstu, vismaz tam tā vajadzētu būt).
Bet kopumā mani tas laikam apbēdina, ne tik daudz literatūras, bet gan laikmeta un domāšanas kontekstā. Mani biedē virspusēja un fragmentēta pasaules uztvere, tiešām ārkārtīgi biedē, man tā liekas sveša un draudīga, un neaprakstāmi garlaicīga. Tas, protams, ir mans subjektīvais viedoklis, bet reizēm es vēroju cilvēkus un brīnos par to, kā viņi nav nomiruši aiz garlaicības un tukšuma, tā dzīvojot. (ok, tagad gan es izklausos superaugstprātīga, bet tas galīgi tā nav domāts – tas drīzāk atkal laikam ir tas slimīgais empātijas trūkums, tipa es par kādām lietām vienkārši nespēju būt otra ādā, un tāpēc man ir neviļus jādomā – sirsnīgi, jauki cilvēki, bet tik neticami tukši.
Un es te galīgi nerunāju par kaut kādu subjektīvo "patīk/nepatīk, interesanti/gatlaicīgi", jo, manuprāt, mierīgi var uzskatīt jebkuru literāru darbu par neizturami garlaicīgu un jebkuru autoru par stulbu (bet, ja tu studē literatūru, tu vari kaut ko izdarīt arī ar stulbu tekstu, vismaz tam tā vajadzētu būt).
Bet kopumā mani tas laikam apbēdina, ne tik daudz literatūras, bet gan laikmeta un domāšanas kontekstā. Mani biedē virspusēja un fragmentēta pasaules uztvere, tiešām ārkārtīgi biedē, man tā liekas sveša un draudīga, un neaprakstāmi garlaicīga. Tas, protams, ir mans subjektīvais viedoklis, bet reizēm es vēroju cilvēkus un brīnos par to, kā viņi nav nomiruši aiz garlaicības un tukšuma, tā dzīvojot. (ok, tagad gan es izklausos superaugstprātīga, bet tas galīgi tā nav domāts – tas drīzāk atkal laikam ir tas slimīgais empātijas trūkums, tipa es par kādām lietām vienkārši nespēju būt otra ādā, un tāpēc man ir neviļus jādomā – sirsnīgi, jauki cilvēki, bet tik neticami tukši.
4 comments | Leave a comment