17 March 2014 @ 09:01 pm
 
Man noteikti gāja labāk, nekā iepriekšējā reizē, bet neesmu droša, ka pietiekami labi. Sapratu, ka mana angļu valoda ir ievērojami uzlabojusies salīdzinājumā ar iepriekšējo reizi, kad kārtoju šo eksāmenu - es sapratu visu, ko lasīju un klausījos, bet rakstīšanas daļā man bija sajūta, ka par tēmu varētu uzrakstīt vēl vismaz tikpat daudz, ja atļautie vārdi jau nebūtu pārsniegti, bet tehniski bija diezgan ļoti grūt, un es satraucos, ka tieši tehniskas lietas varētu mani iegāzt, bet nu - par to es atkal padomāšu jūlijā, kad būs rezultāti.

Vispār šī ir viena no visdīvainākajām dienām manā dzīvē. Gandrīz pilnīgi bez panikas, pat bez uztraukuma. Un man šajā dienā ir bijis neaprakstāmi mierīgi un neaprakstāmi skumji, pirms mutvārdu daļas, pārbraukusi mājās, raudāju aiz milzīga žēluma, bet, nevis pret sevi, bet gan par to, kā viss ir, kāda ir šī pasaule, cik tā ir pavirša un "nepiemērota" dzīvošanai tajā, un aiz sajūsmas par to milzīgo tukšumu, kurā tu paliec ar savām izvēlēm – man vairs nav spēka, un man ir apnicis viss šis absurds, vai arī – man ir apnicis, un tāpēc ir kaut kas jāmaina, man vairs nav spēka, ka ir tik slikti. Tāpat visu dienu kāpj kaklā kamols, atceroties, kā sieviete, kas vadīja rakstu daļu, noņem no sienas pulksteni un novieto uz galda man priekšā, atbalstot pret no grāmatām izveidotu konstrukciju, lai es varētu to redzēt, un dara to ar tik klusu un neuzbāzīgu iejūtīgumu, it kā tā būtu pati ierastākā lieta, ko darīt, un ne es, ne kāds cits nebija viņai to lūdzis, man likās, ka es varētu viņai aiznest puķes vai apskaut, nevis tāpēc, ka man būtu bijis svarīgs tas pulkstenis, es biju tik iegrimusi darbā, ka man nebija laika tajā paskatīties ne vienu reizi, bet gan tāpēc, ka es esmu pārliecināta, ka šis cilvēkiem piemītošais klusais maigums, ļoti iespējams, ir tas, kas pasauli notur.
Un, protams, ka šī ir viena no visdīvainākajām dienām manā dzīvē, jo mutvārdu daļā es runāju visos uzdevumos, es runāju – tas vien jau ir vareni un progress, salīdzinot ar agrākiem pārbaudījumiem.
 
 
( Post a new comment )
honeybee: ar gliemežvāku[info]honeybee on March 17th, 2014 - 10:53 pm
Tu esi tāds malacis.
(Reply) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on March 17th, 2014 - 11:24 pm
Paldies. :) Es tieši šorīt braucu uz turieni un domāju: "no kā man vispār jābaidās, ja man apkārt ir cilvēki, kuri man tik ļoti tic".
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
honeybee[info]honeybee on March 17th, 2014 - 11:28 pm
Vot tagad es tev pateikšu to, ko es pirms tam neteicu, jo baidījos piebiedēt

Man regulāri ir tā, ka es murgos redzu, ka lieku kaut kādus videnes eksāmenus (es biju fakinā teicamniece, arī ar visu to, ka uz skolu negāju) un tāpat murgi; un, ja es tagad kādreiz iedomājos "hmmm, varētu kādreiz atkal studēt", tad otrā doma ir "hmmm, varbūt viņi gribēs, lai es pārlieku vidusskolas eksāmenus", un tad es ļoti operatīvi izdomāju, ka neko studēt nafig negribu, lai viņi atsienas, nē, nekad un nemūžam, man jau tagad par to domājot, ir nelabi un rokas trīc.

Un tu aizgāji un to visu izdarīji, pie tam ar visu šito ņemtni.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on March 17th, 2014 - 11:37 pm
Jocīgi, ka eksāmeni izraisa tik milzīgas bailes, man agrāk bija bailīgi tikai par runāšanu, jo man vienkārši bija problēmas runāt, tagad es uztraucos tikai par tehniskām lietām.

Man šis ir diezgan čābīgi, jo latv. val eksāmenu es noliku labi, bet ar angļu valodu man tolaik gāja ļoti sūdīgi, es savās filozofijas studijās, ko ātri pametu, tiku, jo man bija valstī otrā vieta zpd. Kas nozīmē divus gadus opciju apiet konkursu, bet tagad jau tie ir pagājuši, pat ja es gribētu studēt to pašu, un mani diezgan biedē doma, ka, ja es nesalabošu angļu valodas līmeni, es varētu netikt sevi interesējošajā studiju programmā, bet nu labi – vēl es varu par to nesatraukties.
(Reply) (Parent) (Link)