Es nesaprotu, kā cilvēki tiek galā ar sadzīviskām lietām. Nu, tur gatavo ēst regulāri un normālas maltītes, regulāri iznes miskasti, nevis sagaida brīdi, kurā visa virtuve jau atgādina milzu miskasti, nomazgā traukus, izsūc grīdu utt. Man tam vienkārši neatliek laika un spēka. Un tagad nav runa par aizņemtāku vai neaizņemtāku ikdienas režīmu, tā vienmēr ir bijis. Un, kopš es sev esmu atzinusi, ka man riebjas gatavot, man tas arī vairs galīgi nepadodas, piedeg pat pildītās pankūkas, kuras vajag tikai uzsildīt. Man ēstgatavošana ir sagādujusi prieku tikai posmos, kad esmu gatavojusi citiem, T vai Jasmīnai. Un tad jau tu arī sev īsti neuzdod jautājumu "varbūt es varētu to nedarīt?". Un es skaidri zinu, ka tikai tāpēc, ka man ir sajūta, ka šīs tomēr nav manas mājas, un man ir jārespektē, ka netīru trauku kalns izlietnē nebūs ok, es tos traukus laiku pa laikam nomazgāju, bet tas ir vienīgais iemesls, citādi sakrātos kalns, kas pēcāk būtu jāmazgā vairākas stundas. Nez, šis viss par mani liecina kaut ko ļoti sliktu?

(ā, nu, tikko pati sapratu; liecina to, ka es neesmu nekāda sieviete, jo man taču dabiski būtu jāgrib visas šīs lietas darīt, nevis jājūtas ok, ka dzīvoklis izskatās pēc pilnīgas miskastes, un nav jau tā, ka es negribu un man nav spēka nekam, es gribu visu citu iespējamo, tikai ne šīs lietas. )

Un mamma vienmēr apgalvo, ka viņai riebjas un traucē netīri trauki un viskautkas cits tamlīdzīgs, kas laikam ir mājiens, ka man netraucē – man ļoti traucē, bet ne tik ļoti, lai es spētu saņemties ko darīt lietas labā.