Bet vispār jau diezgan baisi: iedomājoties, ka es jebkad varbūt pārdomātu savu nostāju, ka bērnus negribu, es saprotu, ka nespēju iedomāties bērnu sūtām kādā masu skolā, es vienkārši nejūtos spējam to kādam nodarīt, man nebūtu nekā, ko pateikt bērnam, lai viņu iedrošinātu un pārliecinātu, ka būs ok. Man reāli liekas, ka es panikā gaidītu, nez kādā stāvoklī viņš pārradīses mājās.
Un es galīgi neesmu par to, ka bērns būtu jātur kaut kādā izolētā siltumnīcas vidē, kur vienmēr ir uķipuķi, un viss notiek pareizi un smuki, jo dzīvē tā nebūs, un es esmu par to, ka bērnam ir jāaug ar adekvātu izpratni par to, kādā pasaulē viņam būs jādzīvo un jātiek galā, bet tomēr, es nedomāju, ka skolai ir jābūt kaut kādam realitātes šovam “izdzīvotājs”.
Es, piemēram, tikai nupat sāku varēt ieiet kādā mācību iestādē, neizjūtot paniku, nezinu, cik tas ir normāli.