Jā, par to pašu.
Man šito ļoti grūti kaut kā racionāli formulēt, un es domāju, ka tas pāries, bet šobrīd man ir kaut kāds mega protests pret šāda tipa literatūru (drīzāk jau varbūt pat ne pret pašu literatūru, bet visu par un ap to, nu, tur autoru biogrāfijas un taml, tipa sāpju un visādu sūdu izskaistināšana un apjūsmošana. Droši vien es uztveru visu pārāk jūtīgi kā parasti, tipa man nevar būt vienkārši grāmata vai literatūras virziens, man tūlīt veidojas mijiedarbība un sasauces ar manu dzīvi. Es spēju no tā distancēties, ja man ir jāvērtē vai jāanalizē, bet, ja es esmu vienkārši lasītājs, tad man šāda spēja nepiemīt vispār.
Par šo konkrēto darbu runājot, man arī nepatīk, kā tas ir uzrakstīts, tēli liekas muļķīgi, es visu laiku garlaikojos un domāju „wtf, kāpēc es sāku lasīt, es taču tāpat zināju, par ko tur būs, un tad vismaz bija pieņēmums, ka tā ir forša grāmata”.