Nesaprotu, kas šitais ir par sindromu - es reizēm varu nepīpēt dienām, bet man ir svarīgi, lai būtu cigaretes, kad to nav, ir kā tagad, es visu laiku trinos un domāju par to, kā man gribas uzpīpēt. Būtu nakts uz darbadienu, varētu cerēt, ka septiņos atvērsies kiosks, kas tepat, pieturā, (es jau tāpat, visticamāk, vēl negulēšu), bet sestdienas rītā, nez vai. (es laikam izklausos pēc nenormāli atkarīgā, bet tā nav, man vienkārši nepatīk, ka apstākļi mani kontrolē, var jau to pavērst tā - es esmu kruta – kad man ir cigaretes, es mierīgi varu nepīpēt. Ai, nu, labi, nav ko te spriedelēt – cigarešu nav, un tas man galīgi nepatīk.